RAKSTI

2024. gada 11. maijs, Koka logu siluetgriezumi un dekori Andrupenes pagastā

2024. gada 22. februāris, Adītie cimdi – praktiski vai tomēr dziļi simboliski darinājumi?

2024 gada 6. februāris, Aizgavēnis - ieskats tradīcijās un kopsakarībās 

2023. gada 9. maijs, Keramika - tās daudzveidība un daudzpusība

2021. gada 9. aprīlis, No skala līdz grozam - ieskats tradīcijā

2021. gada 3. marts, Ieskats linu dvieļu vesturē

2020. gada 5. jūnijs, Akmens alus tradīcija

2020. gada 17. marts, Ieskats muzeja mājas ēkas un Podnieku dzimtas vēsture

2019. gada 10. augusts, Maizes cepšana un ar to saistītie piederumi

2019. gada 15. maijs, Lineni, muni lineņi, zalta pūga galeņā …

KOKA LOGU SILUETGRIEZUMI UN DEKORI ANDRUPENES PAGASTĀ

Koka logu siluetgriezumi un dekori Andrupenes pagastā

Logs latviešu kultūrā ir tikpat simbolisma apvīts kā jebkurš cits mājas elements. To var uztvert pavisam virspusēji un funkcionāli, bet, paveroties dziļāk, tas raksturo arī noteiktu pasaules kārtības elementu mijiedarbību, kur visam ir sava vieta. Mūsu senči ticējuši, ka logs ir Dieva acs, kas pa logu spļauj, tas spļauj Dievam acīs un ka pa logu nedrīkst ūdeni liet, tad ielej Laimai acīs.

Pastāv uzskats, ka Latgalē māju ārpuses bagātīgos koka rotājumus veido pārsvarā no senčiem mantotais ģeometriskais raksta princips, taču krāšņie ornamenti ar floras un faunas elementiem liecina par spēju aizgūt un pašu vajadzībām pārradīt arī tajā laikā līdzās dzīvojošo krievu, baltkrievu un poļu kopienu uzturētās rotājumu tradīcijas. Kokgriezumi un dekori bijuši īpaši izplatīti līdz pat 20.gs. 40.gadiem, kad tos latviešu mājām nomainīja pārsvarā neuzkrītoši profilētas krāsotas aplodas un apdares elementi.

Kokgriezumu dekoru veidošanas prasmes un tradīcijas Latgalē sākotnēji ieviesa un vēlāk plaši veidoja vecticībnieki, kuri pēc 17. gs. 50. un 60. gados veiktajām baznīcas reformām tika pakļauti vajāšanām no oficiālās krievu baznīcas puses un pārcēlās uz Latviju, īpaši Latgales reģionu. Par pirmajiem stilizētajiem floras un faunas siluetiem ar liektām līnijām, kas izmantoti logu dekorēšanā, var runāt jau kopš renesanses laikiem. Šādi dekorējumi raksturīgi baroka laika arhitektūras stilam, kas aizsākās Itālijā 16. gs. beigās un izplatījās Eiropā un tās valstu kolonijās 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē.

Domājams, ka Krievijas impērijā šo stilu ieviesa no Itālijas pieaicinātie meistari, kas bija nolīgti pirmo jaunā stila baznīcu celtniecībai. Tā kā mūra ēku celtniecība bija dārga un resursu ziņā ietilpīga, stila aizmetņi līdz vienkārša līmeņa zemnieku kārtas ļaudīm nonāca caur kokmateriālu, kas bija pieejams ikvienam prasmīgam tā laika meistaram. Vēlāk kokgriezumi ļoti izteikti lietoti vecticībnieku un pareizticīgo kopienu koka dievnamos, kā arī vienkāršo iedzīvotāju mājās. Krāšņos amatniecības meistardarbus varēja redzēt sādžu ielās un citās bajāru un lauku muižu teritorijās, kas 19.gs. pirmajā pusē jo īpaši tika pakļautas Krievijas cara apbūves vadlīnijām, tostarp norādēm par grezniem un bagātīgiem rotājumiem kā muižu ēkām, tā sādžu iedzīvotāju dzīvojamajām mājām.

1772. gadā Latgale tika pievienota Krievijas impērijai, tāpēc uz teritoriju attiecās liela daļa tā laika Krievijā izdoto likumu. 1830. gadā tika izdoti Krievijas cara būvniecības noteikumi, kas smalki diktēja zemnieku sētu būvēšanas gaitu un muižu teritoriālo plānojumu. Noteikumi paredzēja, ka dzīvojamām ēkām jābūt ar galu orientētām pret ciema jeb sādžu ielu, fasādē jābūt vienam vai diviem logiem un šajā mājas daļā jāatrodas dzīvojamajai istabai, dzīvojamo māju un klēts fasādi jārotā. Tas ierobežoja zemnieku radošo praktiskās darbošanās brīvību, tajā pašā laikā iesakņojot baroka stilu, kas līdz Latgalei atnāca gan caur krāšņajām mūra katoļu baznīcām un muižām, gan arī saplūstot ar vietējām amatnieku tradīcijām un vecticībnieku līdzi paņemto, pārradīto baroka atblāzmu lauku koka arhitektūras elementos. Latgalieši, būdami slaveni un prasmīgi amatnieki, šīs kokgriezumu dekoru veidošanas prasmes pārņēma un vēlāk piedāvāja savus amata pakalpojumus arī citos Latvijas novados.

Vērojot Latgales lauku ainavu mūsdienās, šur tur vēl var pamanīt greznos koka siluetgriezumus logu sandrikos un dekorētajās logu aplodās, kas, īpaši pamestām mājām, izbāl, satrūd un sabirst. Lielākā daļa koka māju lauku teritorijās tikušas pie jauniem un plašiem plastikāta vai koka logiem, kuriem vairs nav klasiskās logu rūtis un kokgriezumu dekori.

Informatīvā izstāde par koka logu siluetgriezumiem un dekoriem sniedz ieskatu unikālajās koka arhitektūras elementu darināšanas tradīcijās, kas līdz mūsdienām saglabājušās kā grezna rota pamestām vai vēl aizvien apdzīvotām mājām dažādos Andrupenes pagasta izzūdošajos ciemos. Apkopojums veidots kā iedvesma mūsdienu latviskās lauku koka arhitektūras cienītājiem un tiem, kas vēlas celt no jauna vai atjaunot savu māju, iedvesmojoties no senču daiļrades un izpratnes par mājas estētiku.

Loga funkcionalitāte un detaļas

Mājai logs ir dabiskās gaismas avots, kas ļauj ieplūst ne vien svaigam gaisam, bet arī skaņai un apkārtējās dabas krāsām, protams, ja tas ir atverams. Ar logu mūsdienās saprotam telpu norobežojošu atvērumu sienā, kam ir koka, plastmasas, metāla vai kāda cita materiāla rāmis, tas parasti ir stiklots vai nosegts ar citu caurspīdīgu materiālu. Logs nav bijis tādā formā, kā mēs to iedomājamies šodien. Loga klasiskā forma ir izgājusi noteiktu attīstības posmu arī tad, ja runā par koka logiem lauku apvidos, kas salīdzinoši mazāk pārņēmuši dažādus aizgūtus aktuālos stilus. Līdz 19.gs. beigām liela daļa vienkāršo ļaužu, īpaši lauku teritorijās, dzīvoja dūmistabās, kurās krāsns dūmi nāk tieši istabā, sakrājas telpas augšdaļā un pamazām izplūst ārā gan pa durvīm, gan pa sienā iecirstiem maziem aizšaujamiem lodziņiem. Vēlāk šie mazie lodziņi nereti bijuši arī stikloti. Latgalē dūmistabas visvairāk bija sastopamas pirms Pirmā pasaules kara. Vienīgi turīgiem iedzīvotājiem bijušas labi ierīkotas mājas ar dūmeni un stiklotiem logiem. Pārējiem iedzīvotājiem, īpaši sādžās, bijušas vienkāršas un askētiskas dzīvojamās ēkas. 19.gs. otrajā pusē Latgalē dzīvojamo māju modernizācija bija atšķirīga. Bezdūmeņu krāsnis pamazām nomainīja krāsnis ar dūmeņiem, tika palielinātas logu ailas un logu skaits, ieliktas koka grīdas. Šajā laikā sāka pievērst uzmanību arī mājas ārsienas izdaiļošanai. Ar siluetgriezumiem sāka rotāt arī logu aplodas, pievienot dekorētus slēģus, māju zelmiņus un vēja dēļus. Grezni veidotus koka dekorus mājām vienmēr centās darināt atšķirīgus un neatkārtojamus, lai izceltu ēku individualitāti.

Attēlā: Izplatītākā terminoloģija koka logu detaļu raksturošanai.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Andrupenes logs

Andrupene (latg. Ondrupine) kā apdzīvotā vieta izveidojusies pēc 1910. gada uz bijušās Andrupenes muižas zemes, lai gan lielākā daļa ciema zemes piederējusi baznīcai un skolai. Šobrīd ciemā reģistrēti 267 iedzīvotāji. Māja ar koka siluetgriezumiem atrodas pašā Andrupenes centrā blakus baznīcai. Mājas pirmie saimnieki bijuši Venšovi, pēc tautības vietējie latgalieši. Vēlāk māju mantojusi viņu meita Ērika Andžāne, kas to uzdāvinājusi Andrupenes pagastam. Māja 90. gados tika atjaunota ar mērķi tajā ierīkot pansionātu. Greznie siluetgriezumi logiem tikuši precīzi atdarināti, par paraugu ņemot veco logu aplodas. Šobrīd māja stāv tukša, taču tā ir izcils piemērs, ka siluetgriezumu un koka dekoru logu tradīcija ir bijusi aktuāla arī atjaunošanas laikā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Usaču logs

Usači ir bijusi apdzīvota vieta (skrajciems) Andrupenes pagastā, kas atrodas starp Olovecu un Kromanu. Agrāk šajā ciemā bijušas 11 mājas. Gandrīz visi iepriekšējie ciema iedzīvotāji bijuši vecticībnieki. Šobrīd palikusi tikai viena apdzīvota māja. Tās koka logus rotā siluetgriezums ar stilizētiem un izliektiem floras elementiem, kas papildināti ar smalku mežģīņu kokgriezumu. Vienā mājas pusē koka logu dekori ir krāsoti gaiši zilā krāsā, savukārt otrā – atstāti nekrāsoti un šobrīd iekrāsojušies dabiskā, tumši brūnā koka krāsā. Grezno logu īpašnieks ir vietējais vecticībnieks, kas šajā mājā dzīvo jau kopš bērnības. Māju cēluši viņa vecāki. Šobrīd viņam ir 82 gadi. Nokļūšana līdz ciemam ir apgrūtināta, jo ceļš ar vieglo automašīnu ir praktiski neizbraucams.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Olovecas logs

Oloveca jeb Olovci ir apdzīvota vieta, kas atrodas pie grants seguma autoceļa V647 (Andiņi - Slesari). Ciema apkārtnē atrodas vairāki ezeri – Bebrišu, Lapeits, Olovecas un Ilgošu ezers. Agrāk ciemā bijušas 9 mājas, kur 8 no tām dzīvojuši vecticībnieki. Šobrīd ciemā ir 3 patstāvīgi apdzīvotas mājsaimniecības. Māja, kas rotāta ar kokgriezumiem, ir pamesta. To cēluši tur kādreiz dzīvojošie vecticībnieki. Vēlāk mājā ievācās turīgi un strādīgi latgalieši Dudkas, kas atgriezās pēc izsūtījuma Sibīrijā. Koka logus rotā siluetgriezums ar stilizētiem floras elementiem, kuriem vidū izgriezta sirds forma. Virsaplodā veidoti koka zobiņi un augšējā aplodā izvietots rombveida rotājums. Arī mājas apdarē izmantoti smalki un rūpīgi veidoti kokgriezuma elementi, kas liecina par mājas celtnieku augsto amatniecības prasmju izpausmi un radošumu.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Kazimirovas logs

Kazimirovas ciems atrodas Visolda ezera krastā. 2020. gadā iedzīvotāju skaits samazinājies teju uz pusi, un tas zaudējis ciemata un blīvi apdzīvotas vietas statusu. Kazimirovā agrāk atradusies Kazimirovas muiža, kur vēlāk bijusi skola, kultūras nams, pasts un blakus arī veikals. Šobrīd palikušas dažas apdzīvotas mājsaimniecības, starp kurām kā pērle stāv dzeltena māja ar koka siluetgriezumiem logu sandrikos un aplodās. Loga sandrikā ir bagātīgs baroka stila ornaments ar stilizētiem floras elementiem. Augšējā aplodā smalki izgriezts vienkāršs damaskas raksts spoguļrakstā. Apakšējā loga aploda arī rotāta ar izteiksmīgu siluetgriezumu. Māju uzcēluši vecticībnieki. Vēlāk tajā ievākušies citi saimnieki – Šuplinski. Šobrīd mājai ir jauns saimnieks, kurš māju atjauno un īsi pirms kokgriezumu dokumentācijas logu koka dekorus noņēmis, jo plāno likt jaunus logus. Pateicoties veiksmīgajai sadarbībai, koka logu dekori nonākuši muzeja krājumā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Slesaru logs

Slesaru ciems izvietots Oloveca un Križova ezera krastā. Agrāk šajā ciemā bijušas 6 mājsaimniecības. Šobrīd patstāvīgi apdzīvotas ir tikai 2. Skaisto koka logu māja celta 19.gs. beigās. To cēlis vietējais latgalietis Boļeslavs Libiņš. Šobrīd mājā dzīvo viņa mazmeita. Loga sandrikā ir siluetgriezums ar stilizētiem floras elementiem, loga augšējās aplodas vidū rombveida ornaments, loga apakšējā aplodā – vienkāršs siluetgriezums ar liektām līnijām. Loga aplodas krāsotas dzeltenīgā krāsā. Mājas fasāde, kas vērsta uz ceļu, arī rotāta ar dekoratīvu koka nosegdēli un kokgriezumiem vertikālajos apdares dēļos. Izrakstītie koka logi un dekori tajos laikos bijusi greznība un labklājības simbols.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Grabovas logs

Grabovas ciems izvietots Oloveca ezera krastā, ceļa posmā Slesari – Andrupene. Agrāk šajā ciemā bijušas 5 apdzīvotas mājas. Šobrīd patstāvīgi apdzīvota tikai viena mājsaimniecība, kas atrodas diezgan tālu no galvenā ceļa. Māja ar izteiksmīgajām un koši zilā krāsā krāsotajām koka rotājumu detaļām un zaļu fasādi piederējusi Aleksandram Grabovskim. Tā atrodas gleznainā kalna galā, vērsta pret Oloveca ezera krastu. Šobrīd māja nav apdzīvota un tiek pārdota. Loga sandriks rotāts ar siluetgriezumu un stilizētiem floras elementiem. Augšējās aplodas vidū izvietots rombveida ornaments, kam abās pusēs izgrieztas puķītes un abās malās – mazs dekoratīvs siluetgriezums. Arī apakšējā aploda rotāta ar siluetgriezumu. Logam ir slēģi, kas krāsoti zaļā krāsā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Golovanovkas logs

Golovanovkas ciems ir izvietots pie valsts reģionālā autoceļa P57 starp Andiņiem un Mariampoli. Pēc Otrā pasaules kara Golovanovka bijusi atpazīstama ar vērtīgām māla atradnēm. Turpat tikusi izvietota ķieģeļu fabrika “Mariampole”, kas pēc privatizācijas ražošanu vairs neveic. Agrāk ciemā bijušas 6 apdzīvotas mājas. Šobrīd patstāvīgi apdzīvotas ir tikai 2. Vienu no mājām, kas vēl aizvien ir apdzīvota, cēluši tur dzīvojošie latgalieši Ozoliņi. Koka logu rotā siluetgriezums ar plūstošām un stilizētām līkveida līnijām, kam pa vidu izgriezta sirds forma. Apakšējā aploda arī rotāta ar siluetgriezumu. Logu aplodas nav krāsotas, tāpat kā visa māja, kas galos rotāta ar smalki izgrieztām krusteniskām saules zīmēm dekoratīvajā nosegdēlī. Loga rāmis krāsots baltā krāsā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Golovanovkas logs ar slēģiem

Otra māja Golovanovkas ciemā, kas izvietota aptuveni 100 metrus no iepriekš aprakstītās apdzīvotās mājas, vairs nav apdzīvota. Logu apdarē uzskatāma līdzība ar kaimiņu mājas logiem, tāpēc, domājams, ka siluetgriezumus veidojis tas pats meistars. Taču šai mājai logiem ir slēģi ar pildņiem, kas ir krāsoti gaišā, domājams, sākotnēji baltā krāsā. Atšķirībā no kaimiņu mājas, logiem ir sešas rūtis, kas ir senāks logu tips nekā trīsdaļīgais stiklojums. Tiek uzskatīts, ka tieši bagātākās ģimenes saviem logiem uzstādīja dekoratīvus slēģus, ko simboliski aizvēra pēc saulrieta vai saimnieku prombūtnes laikā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Golovanovkas pirts logs

Pirts jau kopš seniem laikiem mūsu senčiem bijusi īpaša vieta, kur sākās un noslēdzās cilvēka dzīves ceļš. Golovanovkas neapdzīvotās mājas tuvumā atrodas pirts, kam logs rotāts ar siluetgriezumiem. Virs apakšējās aplodas ar naglām piesists paplats dēlis, taču apakšējai aplodai darināts pēc izmēra un proporcijas piemērots siluetgriezums. Iemesls pirts loga dekorēšanai varējis būt dažāds – aiz cieņas pret šo ēku meistars apzināti darinājis šādu koka logu dekoru vai arī izmantojis pārpalikumus un atgriezumus no mājas logiem domātajiem siluetgriezumiem. Par otro versiju varētu liecināt sandrikā neproporcionāli veidotais siluetgriezums, kas vairāk atgādina estētiski pievilcīga atgriezuma praktisku pielietojumu.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>IIIIIIIIIIIIIIIII<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Informāciju apkopoja: Evija Maļkeviča-Grundele

Izstādes dizains: Ilze Pauliņa

_____________________________________________________________________________________________________

Izmantotie avoti:

1. Ailab ticējumi par logiem: http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/

2. Bērziņš, O., Latviešu zemnieku māju architektura, Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1957.gads

3. Bīlenšteins, A., “Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti. Pirmā daļa. Latviešu koka celtnes”, tulkojums, Apgāds "Jumava", Rīga, 2001. gads

4. Blūms, P., Izpētes materiāli par Slutišķu sādžu, 8.sējums, SIA “Konvents”, Augšdaugavas novada Kultūras pārvaldes materiāli, 2022. gads

5. Dūmistaba, Letonika.lv, encikolēdijas šķirklis, Tilde.lv https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=d%c5%abmistaba&s=0&g=2&r=10621033

6. Emsiņš, J., “KOKS LATVIJAS VALSTS UN TAUTAS DZĪVĒ”, : Studentu biedrība «Šalkone» 2014. gads

7. Hafizovs I., “Izgrebtas aplodas ir viens no Krievijas arhitektūras simboliem. Bet ļoti drīz tie var pazust. Kāpēc?”, Interneta portāls “Meduza”, https://meduza.io/feature/2022/01/06/ne-mozhete-pridumat-marshrut-dlya-korotkoy-poezdki-na-prazdniki-kak-naschet-ekspeditsii-za-nalichnikami-ved-skoro-ih-sovsem-ne-ostanetsya

8.  Jansons, G., “Kurzemes pilsētu senās ēkas”, Latvijas PSR arhitektūras un mākslas pieminekļi, Zinātne, Izdots 1982. gadā.

9. “Jūrmalas vēsturisko koka ēku būvdetaļu un dekotratīvo fasāžu apdares elementu apkopojums”, SIA '' Valger arhitekti ", Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība, https://www.jurmala.lv/lv/jurmalas-vesturisko-koka-eku-buvdetalu-un-dekotrativo-fasazu-apdares-elementu-apkopojumsjurmalas-vesturisko-koka-eku-buvdetalu-un-dekotrativo-fasazu-apdares-elementu-apkopojums, 2016. gads

10. “Koka ēkas Latgales laukos”, Kārsavas novada attīstības plānosanas birojs, Latviešu Fonds, 2003.gads

11. Krūmiņš, A., “Latgales koka baznīcas”, Izdevniecība “Jumava”, 2016. gads

12. Kursīte, J., “Latvieša māja”, SIA Rundas, Jelgavas tipogrāfija, 2014. gads

13. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, “Latgale Brīvdabas muzejā”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 1993.gads

14. Lazdāne, A., Zeltiņa, L., "Viensētu koka arhitektūras savdabība Dienvidlatgalē", Daugavpils novada Kultūras pārvalde, Skrindu dzimtas muzejs, SIA Studentu Literatūra, Izdevniecība Sava grāmata, 2016. gads

15. Malahovskis V., “Agrārajai reformai 100: sādžu sadalīšana viensētās Latgalē”, Latvijas Sabiedriskie mediji, https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/08.11.2020-agrarajai-reformai-100-sadzu-sadalisana-viensetas-latgale.a379075/

16. Naujienes Novadpētniecības muzejs, “Seno amatu jaunā dzīve, Tradicionālās amatu prasmes Dvinas/Daugavas ielejā”, Daugavpils novads, 2021.gads

17. Patmalniece, I., Logs ir kaimiņu, atspīdums – mans, laikraksts “Diena”, 2013.gada 4. decembris, https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/logs-ir-kaiminu-atspidums-mans-14035349

18. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs (Latvija), Grodņas Valsts reliģijas vēstures muzejs (Baltkrievija) un Paņevežas Novadpētniecības muzejs (Lietuva) projekta “Vēstures un kultūras mantojuma popularizēšana pierobežā caur inovācijām muzejos ietvaros. ” (ENI-LLB-1-244 ) Latvijas-Lietuvas-Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas 2014-2020 piedāvā kopīgu virtuālo izstādi “Koka grebums”. https://muzej.by/?p=7988 , Grodņas Valsts reliģijas vēstures muzejs, 2020. gads

19. Vecticībnieki Latvijā, Nacionālā enciklopēdija, šķirkils Vecticībnieki Latvijā, https://enciklopedija.lv/skirklis/22193-vectic%C4%ABbnieki-Latvij%C4%81, 2024.gads

20. Vikipēdija, Logs, https://lv.wikipedia.org/wiki/Logs, 2024.gads

Adītie cimdi – praktiski vai tomēr dziļi simboliski darinājumi?

Cimdiem kopš seniem laikiem ir bijusi funkcionāla un simboliska nozīme, kas raksturo mūsu identitāti, pasaules izpratni, radošumu, gaumi un estētiku. Cimdiem īpaša nozīme bijusi godos un simboliskajā komunikācijā. Cimdu simbolika bieži saistīta ar to, kā caur savu kultūras kodu raugāmies uz roku simboliku dažādos līmeņos. Dāvinātiem cimdiem pat bijusi maģiska nozīme, jo tie veidoja saikni starp dāvinātāju un saņēmēju.

Dāvināmie cimdi. Cimdu darinātāja: Antoņina Stikute, privātkolekcija.

Dāvinātos un godu cimdus ļoti reti nenēsāja ikdienā, tos parasti glabāja nākamajām paaudzēm. Arī cimdu krāsu simbolika veidoja nerakstītu komunikāciju. Raibi un krāsaini cimdi vienmēr nozīmēja pārpilnību, bagātību un auglību, savukārt balti – šķīstību, svētumu, maigumu. Tāpēc jauna meita kā saderību zīmi par savu piekrišanu dāvinājusi raibus cimdus, bet kāzu godos iegājusies tradīcija, ka mičošanas laikā jauniķis ar baltiem cimdiem noņem līgavai vainagu, citur saglabājusies tradīcija, ka gan līgavai, gan līgavainim, ejot baznīcā, rokās grezni, balti cimdi. 

Godu cimdi.  Cimdu darinātāja: Diāna Stikute, privātkolekcija.

Ar vārdu cimdi latviešu valodā apzīmē kā pirkstaiņus, tā dūraiņus. Dūrainus cimdus sauc arī par gulaiņiem, kulačiem, kulaiņiem, plaukstaiņiem. Katrā Latvijas novadā cimdu darināšanai bijušas savas īpatnības un tradīcijas. Tomēr kopumā Latvija vismaz Eiropas kontekstā var lepoties ar tik plašu un daudzveidīgu cimdu adīšanas tradīciju saglabāšanos līdz pat mūsdienām. 19.gs. vācu ceļotājs J.G. Kōls, aprakstot latviešu kultūru, raksta: “Ļoti nozīmīgu vietu citu apģērbu vidū ieņem cimdi, kurus neviena tauta nelieto tādā vairumā kā latvieši [..]”. Latvijas teritorijā cimdi atrasti jau 14.-15. gs. (citos avotos minēts agrāk), kas darināti kaula adatas pinumā. Par adītiem pirkstaiņiem un dūraiņiem ziņas ir aptuveni no 15. gadsimta. Senākie “līgavaiņa goda cimdi” saglabājušies no 18.gs. beigām. Latgalē tie ir balti pirkstaiņi ar vienu platu vai divām dažādām krāsainām rakstu joslām delnas daļā. Pirkstaius cimdus Latgalē sauca arī par pirkstainiekiem, dūraiņus – par kulaiņiem. 19. gs. 2. pusē un vēlāk vīrieši vairāk valkāja kulaiņus, sievietes – pirkstainiekus. 19.gs. beigās un 20.gs. 1. ceturksnī cimdi pārsvarā adīti divkrāsaini – ar košu vai baltu rakstu brūnā pamatā. Raksturīgā Latgales cimdu iezīme ir “mušaini pirksti” – ieadīti atšķirīgas krāsas valdziņi. Latgales novadu cimdu raksturīgā iezīme – zināms trauslums un smalkums, liela daudzveidība un radošums. Cimdus var iedalīt divās lielās kategorijās – ikdienā nēsājamie jeb darba cimdi un ceremoniju un godu cimdi.

Darba, ikdienas cimdi. Mūsdienas. Cimdu darinātāja: Leontija Maļkeviča, privātkolekcija.

Ikdienai paredzētos cimdus parasti adīja ļoti vienkāršus, to paraugi praktiski nav saglabājušies, jo tos vienkārši nonēsāja. Adīšanai izmanto rupjāku dziju, nereti ada dubultos cimdus, kas bija izturīgāki gan pret darba slodzi, gan ziemā labāk sildīja.

Savukārt ceremonijām un godiem paredzētie cimdi bijuši ar iespaidīgu krāsu bagātību un īpašu rūpību darināti. Cimdu darināšana un dāvināšana bija nozīmīga visos nozīmīgākajos cilvēka dzīves posmos.

-  Dzimtā, piedzimstot pirmajam bērnam, cimdi tika dāvināti tuviniekiem.

-  Krustabās kūmām dāvināja baltus vai gaišus cimdus, simboliski uzticot mazuli krustvecākiem.

-  Kristībās cimdi tika dāvināti baznīckungam.

-  Kad bērnu pirmo reizi ņēma līdzi uz baznīcu, cimdus atstāja baznīcā.

- Katrai meitenei jau no 10 gadu vecuma bija jāsāk adīt cimdi, lai gatavotos saviem lielajiem godiem un pildītu pūru. Par normu tika uzskatīti vismaz trīs simti (un vairāk) cimdu pāri. Rakstiem bija jābūt dažādiem, atkārtošanās nebija pieņemama. Adīkļus ņēma līdzi ganos vai uz kopīgām vakarēšanām.

-  Kad meita gribēja apliecināt savu piekrišanu līgavainim, viņa deva gaišus, raibus cimdus. Tie reizē parādīja meitas čaklumu, radošumu un smalkumu.

-    Kāzām, īpaši līgavainim, tika darināti speciāli kāzu cimdi.

-    Ejot laulāties līgavai un līgavainim rokās bija balti, izrakstīti grezni cimdi.

-    Pūra vedējam cimdi tika sprausti pie cepures, pūra govīm cimdus lika uz ragiem.

-    Pēc laulībām cimdus atstāja baznīcā vai svētvietā.

-   Kāzu laikā cimdi tika dalīti visiem vīra radiem, kā arī atstāti kā ziedojumi dažādās jaunā vīra mājas vietās, piemēram, mājai zirgu stallim, akai, maizes ceplim, kā arī pirtij, kur tos lika uz sliekšņa, lāvas un krāsns, tādējādi izlūdzoties labvēlību jaunajai vietai un rādot savu apņēmīgo čaklumu kļūt par jauno saimnieci. Vēlāk visus ziedotos cimdus salasījusi vīramāte.

-   Dzemdību laikā cimdus ziedoja pirtij, Mārai un Laimai, lai lūgtu palīdzību un aizsardzību.

-   Dzīves nobeigumā cimdi tika laikus darināti, domājot arī par bērēm. Tos lika līdzi kapā.

Agrāk pastāvēja uzskats, ka diegi un dzija jāsavērpj līdz Aizgavēnim/Meteņiem. Tad var ķerties klāt aušanai un adīšanai. Īpaši jaunām meitām bija jāpaspēj uzdarināt jaunas un glītas drēbes, ar ko parādīties nākamajā gadskārtā – Lieldienās. Tāpat bija jāpaspēj noadīt skaisti cimdi, ko turēt līdzi, ja gadījumā šūpotājam jādod mājiens par saderību piekrišanu.

Ticējumi, mīklas, sakāmvārdi un tautasdziesmu par cimdiem.

Mūsdienās simboliskajā komunikācijā cimdi vairs netiek lietoti. Nereti saglabājusies tradīcija cimdus dāvināt kāzu laikā, simboliski dalot līgavas pūru tuvākajiem radiem. 20. gs. beigās interese par etnogrāfisko cimdu adīšanu šķietami mazinājās, par vērtīgākiem uzskatot veikalā nopērkamos cimdus. Taču ir sievietes, kam cimdu adīšanas prasmes ir teju vai iedzimtas. Etnogrāfiskos cimdus Latvijā šobrīd ada galvenokārt rokdarbnieces un profesionālas adītājas - meistares, kuras adīšanas prasmi iemācījušās ģimenē no mātēm vai vecmāmiņām, pašmācības ceļā vai skolā.

Latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes 2021. gadā ir iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Aicinām ielūkoties savu vecmāmiņu skapjos, apskatīt savu dzimtas sieviešu cimdu adīšanas tradīcijās, vai izzināt vietējo cimdu darinātāju veikumu, lai turpinātu šo tik unikālo latviešiem raksturīgo tradīciju! Ikviena var iemēģināt savu roku veiklību un trenēt prātu un radošumu caur rakstu salikumu un nozīmes piešķiršanu savā adījumā!

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” pamatkrājumā ir 2 cimdu pāri un palīgkrājumā – viens. Interesantākais un izpildījuma ziņā vērtīgākais paraugs ir dubultie vilnas cimdi ar ieadītu pantiņu.

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” pamatkrājuma cimdi, Nr. ALS523k, 20.gs. vidus. 

Dubultie vilnas cimdi adīti pelēkā krāsā ar zaļiem astoņstūriem, kuros ieadīti balti sniegpārsliņu raksti. Vaļņa daļā divas pelēkas joslas, kas atdalītas ar gaiši zaļām līnijām. Starp tām ar melnu dziju ieadīts uzraksts "Es pārsleņa, es māseņa, es klusi laižūs šur". Uz otra cimda tajā pašā lejas daļā pantiņš turpinās "Uz zaļā egles zareņa Es maigi sežūs tur." Abiem cimdiem iekšpuse balta, kur ar zaļiem diegiem ieadīts "Par atmiņu 55 gados". Cimdus saglabājusi Monika Karvele (1923-2007), adītāja nezināma. Cimdus muzejam dāvinājusi Aija Babre. Izmēri: garums - 26 cm, platums - 10,5 cm. Īkšķia garums - 8 cm, platums pie pamatnes 5 cm. 

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” pamatkrājuma cimdi, Nr. ALS230

No vilnas diegiem adīti cimdi. Melna un oranža krāsa, galos oranžas un baltas bārkstis. Raksts – plaši izplatītais “sietiņa” raksts, kas kombinēts ar četru rombiņu “saulītēm”, kas cita ar citu savienotas ar diagonāli slīpu līniju rakstu. Cimdu valni rotā divas smalku diagonālu krustiņu rakstu līnijas, kas ieskauj pamata raksta līniju, kurā ir ritmiski rombi, kas atdalīti ar smalku starprakstu. Cimdu darinātāja – Inta Viļuma. Cimdi adīti mūsdienās kā etnogrāfisko Latgales kulainu paraugs. Izmēri: garums - 27,5 cm, platums – 11cm, īkšķa garums 6,5 cm, platums pie pamatnes – 4 cm.

Muzeja “Andrupenes lauku sēta” palīgkrājumā esošie cimdi, Nr. ALSp771

Cimdi adīti ar dažādu krāsu vilnas diegiem, par pamatu fonam lietojot zemes brūno toni. Uz rokas divi izteiksmīgi ausekļi un plaukstas pusē smalks, izkliedēts dzeltenas skujiņas raksts. Cimdus muzejam dāvinājusi Regīna Aprube.  Cimdus darinājusi dāvinātājas vīramāte Valentīna Aprube no Astašovas. Izmēri: garums - 26 cm, platums - 9 cm. Īkšķia garums 6,6 cm, platums pie pamatnes -  3,5cm.

>>>>>>>>>>>> IIIIIIIIII <<<<<<<<<<<<

Atmiņas par cimdu adīšanu un tvaicēšanu Andrupenes pagastā (teicēja M.Stepiņa, dz.1933.gadā Grišānos, Andrupenes pag.):

“[..] Kod mama cepe maizi, tod mes ar muosu Aņu raudzejam aiz laika izadiet pa kaidam cymdu puoram, lai tod, kod jēme maizi uorā nu cepļa, varātu zam korstim kukuļim palikt cymdus i pagludymuot [..]. ”

Izmantotie avoti:

- Bremze Z., Rozenberga V., Ziņģīte I. (Sast.), LATVIEŠU TAUTAS TĒRPI, Zemgale, Augšzeme, Latgale, Latvijas Vēstures muzejs, 2003

- Grasmane M., Latvieša cimdi, Otrais izdevums, Rīga, Tautas tērpu centrs “Senā klēts”, 2014.

- Grasmane M., Muze Z., Treimane E., “Latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes”, Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, 2011, https://nematerialakultura.lv/Elementi/latviesu-etnografisko-cimdu-adisanas-tradicijas-un-prasmes/

- Latvijas padomju enciklopēdija, 2. sējums. Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.

- Teicējas M.Stepiņas atmiņas par cimdu adīšanu (dz.1933.gadā Grišānos), pierakstīts 2016.gada maijā Mariampolē (Andrupenes pag.)

- Viļuma, I. (Sast.), “Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota”, Dagdas novada pašvaldība, Dagda, SIA “Latgales druka”, 2019.

  

Aizgavēnis - ieskats tradīcijās un kopsakarībās

Aizgavēnis
(Metenis, Vastalāvis, Latsvāgs, Skulduru vakars, Pīrāgu diena, Buduļu un Budēļu diena)

Par Aizgavēni Latgalē sauc Meteni jeb Vastalāvi. Citur šī diena minēta kā Latsvāgs, Skulduru vakars, Pīrāgu, Buduļu un Budēļu diena. Jāatzīmē, ka Aizgavēnis ir katoļu svētki, taču visas izdarības, kas ir ārpus baznīcas, domājams, saglabājušās arī no senākiem laikiem. Ir grūti novilkt stingru robežu starp to, kas latgaliešu sētā pēc kristīgo tradīciju ienākšanas skaitās vai neskaitās raksturīgs vispārpieņemtajām Meteņu svinēšanas ieražām. Šeit apkopotas izdarības, kuru aprakstos minēts vārds Aizgavēnis, kā arī plašākam ieskatam veidots apkopojums par Meteņdienas tradīcijām citos Latvijas novados.

Aizgavēnī latgalieši vizinājušies no kalna (ar ragavām, lielajām kamanām, ladankom), lai augtu gari lini un aitām gara vilna. Iecienītas bijušas arī grieztuvies, kurās pie ledū iesaldēta baļķa ar kustīgu kārtī piesietas ragaviņas, ko griež apkārt. Aizgavēnī agrāk gaļu ēduši deviņas reizes, lai aizgavētos un līdz Lieldienām gaļu vairs neēstu. Cepuši arī plāceni ar cūkas gaļas gabaliņiem, kas līdzīgs kakorkai. Citās Latvijas vietās Aizgavēņa jeb Meteņa vakaru sauca arī par kurmju vakaru, jo tai vakarā dzina kurmjus, vai arī gatavojās to dzīšanai.

Riņa rats, Latgalē – grīztaukas. Literārajā valodā – grieztuves vai grieztaukas.
Attēls no grāmatas “Latviešu tautas dzīvesziņa 5 – Gadskārta”, 1993.gads

Pirms kristietības laikā Aizgavēnis iezīmēja vidusposmu starp Ziemassvētkiem un pavasara Saulgriežiem, ko parasti atzīmē februāra sākumā (2., citur 6./7. februārī), izceļot ziemas un pavasara robežpunktu. Savukārt katoliskajā tradīcijā Aizgavēnis skaidri iezīmē robežu starp izpriecām un gavēšanu, kur galvenais uzsvars tiek likts uz sagatavošanos baznīcas Lieldienām – klusumā, pārdomās un lūgšanās pieminēt Jēzus ciešanas un nāvi.

Pastāv uzskats, ka Aizgavēnī (Saules gadskārtā svinētajos Meteņos), tiek mesti meti, plānots nākamais saimniecības gads, kad apzināti visi pavasara darbi un ieceres, kā arī nostiprinātas ciešas saiknes ar savu dzimtu un tautu. Tas jēgpilni atspoguļojas arī ar šo svētku piekoptajās tradīcijās (ciemošanās, kopīga jautrošanās, bagātīgs mielasts).

Meteņi kā gadskārta, svētki, atzīmējama un svinama diena vai pat nedēļa, rodama visā Eiropā, kā arī ārpus tās, piemēram, Užgavēnis (Užgavėnės) lietuviešiem, Zapusti (Zapusty) poļiem, Masopust čehiem, Pustni slovēņiem, Fasnahts (Fasnacht), Fasnets vai Fasents ģermāņu tautām, Fašiangi (Fašiangy) slovākiem, Kozelek – silēziešiem, Masņica (Масниця) ukraiņiem, Masļeņica (Мaсленица un Масьленіца) krieviem un baltkrieviem,  Vorački, Vorači, Končini (Voračky, Voráčí, Končiny) morāviešiem, Poklade ( Покладе) serbiem, Sirna sedmica (Сирна седмица) bulgāriem, Karnevāls brazīliešiem, venecuēliešiem, panamiešiem, utt.

Meteņa nosaukums, domājams, cēlis no sena vārda, piemēram, lietuviešu un prūšu valodā metai un metas nozīmē gads, gadalaiks. Savukārt grieķu valodā vārdam meta ir vēl citas nozīmes – robeža, griešanās vieta, pāreja. Pastāv uzskats, ka Metenis mūsu tautām tika uztverts kā gaismas personificējums un, svinot viņa gadskārtējo atnākšanu, viņš parādījās kā cilvēciska būtne, kas darbojas ļaužu vidū, lauku sētā. Liela daļa mūsu tautas svētku parasti saistīti ar mēnesi, arī Meteņos ir svarīgi, kā sagriezies “lielais debesu pīrāgs”. Latviešu dainās ir minēts, ka Metenim ir pieci dēli arājiņi un piecas meitas malējiņas. Tam ir jautrs raksturs, tas laižas no kalna, kustina, tricina un reizēm pat noper svinētājus, simboliski modinot visu dzīvo no garā ziemas miega.

Pēc Aizgavēņa seko Pelnu diena – jauno saimniecību dibināšanas diena, kad līdzi ņemtas pelnos ierušinātas ogles jaunajam pavardam. Savukārt katoliskā tradīcija Pelnu dienu saista ar atgādinājumu par izraidīšanu no Paradīzes, laicīgo dzīvi un gandarīšanas zīmi, simboliski kaisot ticīgajiem pelnus uz galvas.

Aizgavēnis ir pēdējais maskošanās jeb čigānos iešanas laiks, jo pastāv uzskats, ka ar šo dienu beidzas ziema, un šī nodarbe saistās arī ar ziemas tumšā laika periodu, kas zīmīgi tiek noslēgts. Gājienos parasti piedalījās gan veci vīrieši un sievietes, retos gadījumos bērni, taču visdedzīgākie masku gājēji viennozīmīgi bija jauni ļaudis.

Mūsdienās svinēšana vairs nenotiek katrā sētā, bet gan tur, kur kopā sanāk domubiedri, tradīciju piekopēji vai vienkārši interesenti. Tas, vai pieturamies pie stingriem priekšstatiem, vai radoši pieejam tradīcijai mūsdienu kontekstā, ir mūsu pašu ziņā. Tālāk sniegts ieskats, kā, pēc mūsu senču priekšstatiem, jārīkojas šajos svētkos.

Ko dara un nedara Aizgavēnī :

-       Svin no pusdienām līdz pusnaktij.

-       Ēd deviņas reizes, vēlams treknu ēdienu.

-       Meitām jāēd 12 reizes, lai precinieki brauc, kad braukdami, katru mēnesi, atrastu galdus pilnus ar ēdienu.

-       Vāra miežus ar zirņiem vai pupām un cūkas ausi, lai nākamā gadā labi izdevušies zirņi, pupas, mieži un cūkas.

-       Kauliņu no cūkas gaļas zināmā vietā sniegā ierok, lai tur cūkas godīgi ēstu, būtu lēnas un augtu lielas.

-       Pēdējo dienu iet čigānos (maskojas).

-       Pieēdas gaļu, lai līdz Lieldienām neēstu.

-       Uz pīlādža vai cita koka iesma cep treknu gaļu, ar tās taukiem smērē vaigus, lopu purnus, izkaptis un sirpjus.

-       Dzen kurmjus vai gatavo iesmus to dzīšanai pavasara aršanas laikā.

-       Ar zedini (iesmu/rīksti) lec ap kāpostu dārzu, lai kurmji tur nerok.

-       Cep plāceņus, kakorku vai pankūkas, godinot apaļo saulīti un gadu.

-       Gatavo ladus (ar ledu apsalušus bluķus), ar ko šļūkt no kalna.

-       Šļūc no kalna ar ragavām vai ladām (ladonkom) un lielās, lai gari lini.

-       Tālu brauc ciemos, lai aug gari lini.

-       Neko nenes mājās no meža.

-       Atbrīvojas no nevajadzīgā.

-       Nerunā par čūskām, lai tās nedzeļ.

-       Nevāra kāpostus, bet, ja sanāk vārīt, tad kāpostu ūdeni lej uz ābelēm.

-       Veļ lielus sniega kamolus, lai lieli kāposti.

-       Tajā dienā nestrādā, lai nemetas kaites.

-       Neļauj putrai kūsēt, lai talku dienās nelīst lietus.

-       Griež matus un liek zem zirga siles, lai mati aug gari kā zirga aste.

-       Nevērpj no Aizgavēņa līdz Pelnu dienas pusdienai.

-       Spēlē spēles un iet rotaļās.

-       Zīlē, īpaši jaunas meitas:

• Liek pankūkas uz grīdas, laiž klāt suni, kuras meitas pankūku suns paķer pirmo, tā pirmā apprecēsies.
• Krustcelēs puiši vai meitas sēj linus, kas sapnī tos plūc, tas būs nākamais vai nākamā.
• Aizsietām acīm jāķer sētmalē mieti. Ja noķer pa pārim, tad drīzi apprecas.
• Apskrien 3 reizes ap māju un skatāsa pa logu istabā: ja redz vainagu, tad būs precinieki, ja šķirstu – nāve.
• Vakarā meitas klausās, no kuras puses rej suņi, no tās brauks precinieki.
• Pirmo pankūku dod meitai. Tai jāskrien ar pankūku. Ja ceļā satiek cūku, tad meita neapprecēsies, un pankūka jāatdod cūkai; ja satiek suni vai kaķi, tad vīrs būs brangs puisis; ja satiek vistu – tad būs bagāts vīrs; ja satiek vīrieti – tad nākamais vīrs būs sastaptā vīrieša vārdā; ja satiek sievieti – tad nekad neapprecēsies.

-       Pēc Aizgavēņa pannu sviež uz cepļa un 7 nedēļas neko treknu un ceptu vairs neēda.

Pierakstīti dziesmu teksti latgaliski, kas saistīti ar Aizgavēni:

Prīcojitēs, prīcojitēs
Šudindīnā, na cytā.
Vīsuļs snīgu gaisā jauca,
Aizgavieni gaideidams.

Aizgavieņs vad Palnu dīnu,
Ai šķeibomi rogovom.
Sasašķeiba, sasašķeiba,
Īsavēle lejeņā.
/pierakstīts Aglonas pusē/

***

Lāc mozī kazlāni,
Lāc bucikeņi,
Lāc mozī jiereņi,
Lāc vucikeņi.

Skrīn muni teleņi,
Skrīn kumeleņi.
I mes poši lācam
Aizgavieņa vokorā.
I mes poši skrīnam
Aizgavieņa vokorā.
/pierakstīts Aglonas pusē/

***

Vydā, vydā doncuotuoji,
Aizgavienī Danci grīzt.
Lai te loba satikšona,
Lai te loba dzeivuošona.

Sasagrīze doncuotuoji
Ustabenis videņā
Sagrīz, Dīveņ, rudzus, mīžus
Teirumeņa videņā.

Doncojiti, doncojiti,
Tod byus teira ustabeņ.
Tod byus loba veseleiba
I ļusteiga dzeivuošon.
/pierakstīts Aglonas pusē/

***

Vēl gāja tā ap krēslo stundu un visi kailām rokām, jo ja bija cimdi rokā, tad linus plūcot bija auksts laiks un arī vajadzēja cimdu. Pēc vecu ļaužu stāstiem dziesmu, ko dziedāt, daudz nebijis. Dziedāta viena un ar sevišķu labpatikšanu:

Čivu, čivu, vidžu, vidžu,
Aizgavēņu vakarā.
Audziet mani gari lini,
Mirkstiet balti ezerā,
Ka varēšu Rīg's kungiem
Samta bikses nopogot,
Nocelt cauņu cepurīti.
/A. Skuja, Mālupe./

>>>>>>>>>   III   <<<<<<<<<

Izdarības un ticējumi Latvijas teritorijā, kas minēti saistībā ar Meteņiem un Vastalāvi (nevis Aizgavēni):

-       Nevērpj, lai traki suņi neskrien mājā.

-       Cep daudz pīrāgus.

-       Uzkāpj uz bluķa un jāj ap māju.

-       Guļ šķērsām zem balkas, tad mugura nesāp.

-       Veļ sniega kamolus, lai kāpostiem lielas galviņas augtu.

-       Zīlēšana ar dzīvniekiem:

o   Suņam uz cirvja kāta dod gaļu un maizi. Ja suns pirmo ņem maizi, tad bijis gaidāms auglīgs gads un otrādi.

o   Uz cirvja kāta liek sviestu, pienu, maizi un gaļu. Ko suns pirmo kampj, tas tai gadā būs dārgāks.

o   Aiznes maizi un gaļu zem kāda liela ozola un gaida, kad kāds putns nāk ēst. Ja putns pirmo ēd gaļu, tad gaļa būs lētāka; ja maizi, tad maize.

-       Maizi griež kancīšos jau iepriekšējā vakarā, lai tā būtu par svētību ēdājam, kā arī rudzi vasaru labāki.

-       Ja snieg vai līst, tad būs labs sēņu un ogu gads.

-       Ved mēslus uz lauka, lai laba raža.

-       Ar cirvi neko necērt, lai lopi neuznāk uz tām skaidām, jo tad tiem to gadu jāklibo.

-       Ja apgriež matiem galus, tad viņi aug gari.

-       Metenī jāsukā mati.

-       Ja nesanāk vest mēslus uz dārza, tad vismaz 3 sakumi jāuzmet.

-       Strādā tikai līdz pusdienām (ved mēslus), paguļ un tad svin.

-       Nevērpj, citādi mazi sivēni trīc, raustās un griežas apkārt.

-       Nešuj, tad aug gari pirksti, apmilzt un kurmji rok dārzu.

-       Nemazgā drēbes, jo tās nekad vairs nevar dabūt baltas.

-       Jāmazgājas, lai balti lini.

-       Meteņa vakarā dara vīzes un, linus sējot, ģērbj kājās, lai liniem būtu šķiedra kā lūki.

-       Vīriešiem ar matiem jāplūcas un jādzer daudz ūdens, lai tiem gari lini aug.

-       Ja Metenī pelnus grābj, tad nav dieglaini lini.

-       Mucas stīpā sēdina vistas, lai tās ietu dēt vienā perēklī.

-       Pirmo reiz iebrauc zirgus, tad tie vienmēr brangi un labi iet.

-       Pirms saules slauka mēslus un nes uz istabas vai rijas augšu, lai vistas vasarā dētu olas.

-       Nes visus sietiņus uz riju, lai mušas nenāktu pa vasaru istabā, bet gan uz riju.

-       Ja kūtī atrod nosvīdušus lopus, tad Meteņa vakarā dzen lietuvēnu. Visi mājas ļaudis taisa ar šķērēm un pulksteņiem lielu troksni un liek tādam bērnam, kas to nezina, stāvēt zināmā vietā ar maisu, kur lietuvēns, kad citi to dzenāšot, iemetīšot viņam visādu bagātību. Bet augšā pār bērnu stāv jau cits, kas tur ir paslēpies ar ūdens spaini. Kad nu šis ir pašā lielā gaidīšanā, ka lietuvēns metīšot mantas maisā, tad otrs izgāž nabadziņam ūdens spaini pār galvu.

Citu izdarību apraksti par šo dienu:

[..] To otrdienas vakaru pēc saules noiešanas meitas to Vatslāvju sāk dzīt. Tad tās skraida no vienām mājām uz otrām un dzied tādas bezkaunīgas dziesmas, ko kaunos še ierakstīt. Kad tās labu brīdi preikšnamā izbļaustījušās, tad saimniece atver durvis un ielaiž istabā, kur tās vēl jo trakāki dzied. Ja ierauga vīrieti, tad plēš, raust to zemē un vazā pa plānu apkārt. Nama māte pa tam uz galda salikusi lielu čupi pīrāgu (ar zivīm ceptus raušus) brandvīna blašķi un alus ķipi, un lielu bļodu ar vārītām pupām un zirņiem klāt, ved tad tos godīgos viesus pie tā piekrauta galda un lūdz, lai ēd un dzer, cik sirds saņem. Jo zināms, ja šos viesus labi nemielo, tad jēri un kazlēni visi klibos. Labi izmielots gāžas viss meitu tracis atkal projām uz citām mājām un taisa tur tādus pašus godus. /No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par dieva valstības lietām." 1852. IV. Aizliegts izd./

Līdz Metenim bijis jābeidz linus vērpt un jāsāk aust. Ja kur nebija lini novērpti un puiši vēl kur atrada kādu kodaļu, tad to uzdūra uz apiņu mieta, kuru atkal uzlika uz malkas grēdas jeb rijas jumta, lai nāburgi redz, kā arī lai nākošajā gadā aug gari lini. /J. Rubenis, Ērgļi./

Jautras un simboliskas nodarbes:

Meteņa vakarā dzen lietuvēnu. Viens uzkāpj uz piedarba augšas, vai kūts, kur zirgi stāv, paņem pātagu un ķipī vai spainī ūdeni un kādas bērnu spēles lietiņas. Otrs apakšā tur maisu, kurā bērni ielīduši un gaida lietuvēna dāvanas. Tad augšējais sāk pleitēt ar pātagu, met spēles lietiņas zemē un beidzot uzlej bērniem ūdeni sacīdams, ka lietuvēns projām skriedams esot uzmīzis. Tā dara, lai lietuvēns zirgus nejājot. /A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

Veci ļaudis stāstīja, ka Meteņa dienā lietuvēns no istabas augšas metot dāvanas. Kad kāds gribēja lietuvēnu redzēt, tad viens paslēpās istabas augšā ar ūdens spaini un meta bērniem šādus tādus niekus zemē, bet kādam pieaugušam cilvēkam, kas arī atnāca skatīties, uzlēja ūdeni. /P. Š., Rauna./

>>>>>>>>>III<<<<<<<<<

Kā tad Aizgavēnis tika svinēts pie mums, Andrupenes pusē?

Aizgavēnis nepārprotami saistīts ar katoliskajām tradīcijām un vienmēr ticis pakārtots baznīcas kalendāram, kur atzīmējamā diena vienmēr bijusi mainīga. Pēdējos gadu desmitus Aizgavēnis Andrupenē nereti tika atzīmēts, lai cik zīmīgi nebūtu, ar pensionāru jeb senioru vakariem. Tad tika pulcēti visi pagasta vecākā gada gājuma ļaudis. Viņiem tika klāts galds, sniegts koncerts un veltīta uzmanība.

No vecāka gada gājuma cilvēku atmiņām:

-  “Aizgavieņī mekļā leluokū kolnu, kur ar zyrga rogovom laist. Myusu laikūs beja daudzi snīga. Tān nav tik daudz”.

- "Ar zyrga rogovom laide nu kolna. Par tū, ka zyrga rogovuos vaira ļaužu var saleist."

-  “Daudz iede traknus iedīņus. Gali, bet vysu traknu. Blīnus mozuok, tūs iede staraveri Masļenicā”.

-  “Ieda daudz galis, kab naastu leidz Leldīnei”.

-   “Pyrms gavieņa vīnmār beja lelys večerinkys, daudz cylvāku. Visi doncova”.

-   “Golvonais beja labi paēst i padoncuot. A kod jou pec pusnakts, saimenīks dzyna – “Ōrā,ōrā!!! Nakrišķūņi! Gavieņs suocās!””.

-    “Kod gavieņs suokās, mozim bārnim pec tam stuostejuši, ka gaļi nūzoguši zagļi”.

Informāciju apkopoja
Evija Maļkeviča-Grundele
Biedrība “Teira Latgolys muoksla”,
Muzeja “Andrupenes lauku sēta” novadpētniece

Izmantotie avoti:

- Aglonas folkloras kopas “Olūteņš” praktizētās un pierakstītās dziesmas.
- Auns, O.T., Latviešu tautas dzīvesziņa 5 – Gadskārta, Izdevniecība “Zvaigzne”, Rīga, 1993. gads.
- Dibovska, J., Masļeņica – austrumslāvu lielie izēšanās svētki, Rubrika Mājas, Svētki, Portāls LA.LV, 2021. gads, https://www.la.lv/maslenica-austrumslavu-lielie-izesanas-svetki
- Grīns, M., Grīna, M., “Latviešu gads, gadskārta un godi”, Izdevniecīna “Everest”, Rīga, 1992. gads.
- “Lielā gavēņa laiks”, Rīgas Arhidicēzes portāls, 2014.08.14., https://katolis.lv/liela-gavena-laiks/
- Jansons, J.A., “Latviesu masku gājieni”, Folkloristikas bibliotēka, Izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 2010. gads.
- Medne, I., Zelta ciba ezerā, Latviešu tautas dziesmas, Izdevniecība “Sprīdītis”, Rīga, 1996. gads.
- Mellēna, M., Muktupāvels, V., Spīčs, E., Irbe, I., Gadskārtu grāmata, Grāmatu apgāds Madris, 2020.
- Mežinieces Ilzes dokumentētās tradīcijas un apkopojums par Aizgavēni.
Opincāne, B., “Jumeit, Čumeit, Raženeit... Senču ticējumi un būršonas”, Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzekne, 2000. Gads.
- Opincāne, B., Rūtaļdejas. Spēles. Redaktore Valentīna Unda, Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba Rēzekne, 2000. gads.
- Saprovska, I., Domu ceļos III – Sapratne, atkārtots izdevums ar papildinājumiem, nodibinājums “Māras loks”, 2023. gads.
- Saprovska, I., Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā, nodibinājums “Māras loks”, apgāds “Manojums”, 2013. gads.
- Šmits, P. «Latviešu tautas ticējumi» IV sējumi (1940-1941), Ticējumi – Aizgavēnis, Meteņi, Pelnu diena,  Latviešu valodas resursi, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/
- Ūdre, S., “Kas ir aizagavēt i Aizgavieņs?”, Portāls “LaKuGa”, 2020.02.24., avots: https://www.lakuga.lv/2020/02/24/kas-ir-aizagavet-i-aizgaviens/.

Keramika - tās daudzveidība un daudzpusība

Keramika senču sadzīvē

Agrāk ar vārdu “keramika” saprata visa veida izstrādājumus, kuru veidošanā tika izmantots zemē izraktais māls, kas pēc apdedzināšanas bija lietojams sadzīves darbu veikšanai. Laikam ejot, no rupjiem un viegli plīstošiem traukiem, sadzīvē lietojamo trauku klāsts kļuva aizvien specializētāks un estētiski pievilcīgāks.

Keramika mūsdienās

Šobrīd ar vārdu “keramika” var raksturot it visu, kas saistīts ar sīkplastiku (mazām figūriņām, aksesuāriem), funkcionāliem saimniecības traukiem, mākslas darbiem, dažāda veida un izmēra detaļām inženierzinātnes jomā (katalizatori, caurulītes u.c.), būvniecībā (ķieģeļi, flīzes, kanalizācijas caurules u.c.), kā arī elektroenerģijā. Mūsdienās keramika ietver arī plašu materiālu un to apstrādes variāciju. Daži no populārākajiem izejmateriāliem:

Visa veida vienkāršās māla masas  (tīrs vai ar līdzīgiem iežiem jaukts maisījums apdedzināšanas temperatūras variē no 600°C līdz 1100°C, atkarībā no māla sastāva un deformēšanās īpašībām)

Šamota masas (dažāda apjoma un šķirņu izdedzinātu un sasmalcinātu māla pulvera un parastā māla maisījums)

Akmens masas (maisījums no māla, laukšpata un kvarca smilts pulvera, aptuvenās  apdedzināšanas temperatūras variē no 1000°C līdz 1300 C)

Fajansa masa (īpašu māla šķirņu un ģipša maisījums ar citu vielu piejaukumu, galaproduktu dēvē arī par majoliku, porcelānam līdzīgi trauki)

Porcelāna masa (kaolīna, kvarca, laukšpata un plastisku balto mālu maisījums, apdedzināšanas temperatūra aptuveni no 1200°C līdz 1400 C).

Pēc padomju okupācijas Latvijā veidotā sadzīves keramika tiek attīstīta kā eksporta prece. Lielākais un atpazīstamākais keramikas izstrādājumu uzņēmums bija “Latvijas keramika”. Pēc Latvijas PSR Ministru Padomes pavēles 1963. gada pavasarī uzsāk darbu pie keramikas izstrādājumu ražošanas attīstīšanas visos Latvijas reģionos ar galveno ražotni Jelgavā. No visiem reģionos esošajiem rūpkombinātu krāsns podiņu un māla trauku cehiem likvidē neperspektīvos un sešdesmito gadu beigās izveido un attīstīta reģionālās ražotnes Cēsīs, Jēkabpilī, Kuldīgā, Rēzeknē, Tumužos, Liepājā un Dobelē, ar galveno ražotni un diviem cehiem Jelgavā. Padomju laikā sadarbībā ar Rīgas Politehnisko Institūtu tiek apgūta balzama pudeļu ražošana uzņēmuma “Latvijas Balzams" pasūtījumiem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eksports uz Krieviju strauji sarūk, tāpēc uzņēmums sāk sadarboties ar Dānijas uzņēmumu, kas sekmē jaunu un kvalitatīvu keramikas izstrādājumu ražošanu ar dažādu krāsu glazūrām, līdz ar to arī esošo apdedzināšanas tehnoloģiju attīstīšanu. 1998. gadā uzņēmums tiek privatizēts un starp abiem cehiem uzbūvēta jauna savienojoša ēka. Kopš 2010. gadā uzņēmums apguvis arī karstumizturīgu fondī trauku ražošanas tehnoloģiju, pateicoties pasūtījumam no Šveices klienta.

Vietējās keramikas izstrādājumu ražošana

Tuvākā zināmā rūpniecības vajadzībām veidotā māla atradne Andrupenes pagasta teritorijā bijusi Galavanovkas karjerā, kas atradās blakus slavenajai ķieģeļu fabrikai “Mariampole”.

Tuvākā rūpnieciski ražoto keramikas izstrādājumu vieta bija uzņēmuma “Latvijas keramika” cehs Rēzeknē un Tumužos, kur praksē, pēc podnieka amata apgūšanas Rēzeknes 14. Profesionāli tehniskajā arodvidusskolā, darbojušies vairāki šobrīd atpazīstami Latgales keramiķi.

Kā atšķirt roku darbu no rūpnieciski ražota?

Gandrīz visu keramiku var uzskatīt par roku darbu, jo arī keramikas izstrādājumiem, kas klasificējami kā rūpnieciski ražoti, pieskārusies cilvēka roka.

Taču viena no spilgtākajām atšķirībām – roku darbs vienmēr būs neatkārtojams. Tas īpaši vērojams angobēto, krāsaino trauku gadījumā, kad pat vienādas formas trauki atšķiras ar glazūru niansēm. Arī tad, ja glazūru neizmanto, piemēram, melnās keramikas gadījumā, malkas ceplī līdzīgiem traukiem var būt dažādas nokrāsas.

Arī formu ziņā ir gandrīz neiespējami izvirpot precīzu trauka kopiju, kura virpošanā izmantotas tikai rokas. Vislielāko pievienoto vērtību roku darbam piešķir tas, ja podnieks mālu ir sarūpējis pats savām rokām.

Un visuzskatāmākā atšķirība roku darbam ir podnieka paraksts. Tā ir kā kvalitātes zīme un autogrāfs, kas pēc izdedzināšanas kļūst teju vai mūžīgs.

No skala līdz grozam - ieskats tradīcijā

/Fotogrāfija: Skalu dekora veidošana skalu grozu darināšanas tehnikā. Foto: Ilze Pauliņa/

Skalu grozus Latgalē dēvē par skalini. Koka skalu grozi dažās Latgales saimniecībās sastopami vēl aizvien. Mūsdienās šo izstrādājumu aktualitāte atgriežas, nu jau kā modes lieta, skalu grozu malkas nesamie, skalu grozu somiņas, lādītes, kastītes, sienas dekori...

Agrāk tos aktīvi lietoja īpaši tāpēc, ka tie ir patiešām ērti, viegli un daudzfunkcionāli. Tos var lietot kā sēņu grozus, kartupeļu rakšanas grozus, sīpolu uzglabāšanas grozus, vai vienkārši kā funkcionālu interjera papildinājumu, piemēram, dzijas kamoliem. Pastāv pieņēmums, ka skalu grozi savu aktualitāti ieguvuši pēc 20.gs. 30tajiem gadiem, jo līdz tam laikam lielu daļu grozu izgatavoja no egļu saknēm, mizotām un nemizotām klūgām. Priedes skalus līdz tam vairāk izmantoja apgaismojuma iegūšanai (dedzināja skalus).

Skalu grozu izgatavošanas materiāli

Skalus plēš no priedes koka (ļoti retos gadījumos no apses). Groziem der arī bērzs, jo tas ir elastīgs, bet bērzu arī lieto retāk kā priedi. Purvā augusi priedes koksne ir vislabākā. Jo blīvāka koksne, jo labāk, tāpēc jāmeklē tāda priede, lai gadskārtu riņķi ir pēc iespējas tuvāk viens otram. Ja zarains stumbrs, tad materiāls grozam arī nesanāks. Materiālu parasti gatavo vecā mēnesī un vēlā novembrī. Vislabāk izmantot svaigu koksni, der arī izžuvis materiāls, taču tad to nepieciešams vispirms izmērcēt.

Kā priedi pārbaudīt pirms ciršanas?

No dienvidu puses nedaudz iecērt kokam un apskatās. Ja dienvidu pusē der, tad arī no ziemeļu puses būs labi, jo tur gadskārtas būs vēl ciešākas. No vienas priedes var uztaisīt līdz četrdesmit kartupeļu (vidēja lieluma) grozu.  Maziem groziem pietiek ar 60 centimetru garu loksni, lielākam vajag 80 vai 90 centimetru un tā tālāk.

Skalus var plēst ar nazi (nedaudz iegriež vienā galā un pamazām plēš tālāk ar plikām rokām. Var izmantot arī speciāli veidotu skalu plēšamo. Plēšot skalu ar speciālo ierīci, var ņemt arī jau gatavu dēli un skals jāplēš nedaudz ieslīpi, tad izturīgāka loksne. Ja skals noplēsts nepareizi, tad tas lūzīs.

Skalu grozu gatavošanas process

Sākumā sagatavo visus nepieciešamos materiālu. Skalus pin mitrus, bet ne pārāk mitrus. Pīšanā jāievēro skalu plēšanas virziens. Sākumā no skaliem veido pamatni – režģi.

Pēc pamatnes sapīšanas, skaliem uzmanīgi iezīmē uzliekšanas vietas, uzloka uz augšas, turpina pīt groza sienas. Režģa saturēšanai var izmantot arī knaģus, ko izvieto stūros, pēc tam tos lieto vietās, kurās pinums raisās vaļā.

Nobeigumā groza augšējai malai viscaur palaiž apkārt vēl papildu divus skalus, lai varētu skalu galus stabili ielocīt un pinumu nobeigt. Augšējai apdarei var likt arī biezāku un šaurāku skalu vai plānu līstīti, ko nostiprina ar mazām nagliņām. Daži meistari, kas pin no plānākiem skaliem, groza augšu nobeidz ar skavām un līstīti, kas nobeidz augšējo malu, vēl salīmē ar kokmateriālu līmi (mūsdienu risinājums).

Groza pīšanas procesā var gadīties, ka kāds no skaliem saplīst, tad jāizvērtē pašam: dažreiz var palabot, dažreiz vairs neko nevar līdzēt. Beigās pārsien striķīti vai pārliec koka līsti, kā rokturi un gatavs![1][2]

Grozu tipi

Agrāk grozus gatavoja dažādām vajadzībām, ar rokturi vai bez (rokturi varēja jebkurā brīdī pievienot, piemēram, izmantojot arī virvi vai tekstila drāniņu. Pastāvēja tādi tipi kā:

-  Lielie siena grozi (Bieži vien pārnēsājami kā mugursomas uz pleciem, tika izmantoti siena, zaļas zāles vai zaļas labības transportēšanai līdz šķūnim, kūtij vai mājlopiem. Tāda groza sapīšanai vajag arī ļoti garu skala loksni – līdz pat divarpus metriem.).

-   Lieli lēzeni grozi (latg. zypkas) (paredzēts zivju pārnēsāšanai, transportēšanai).

- Transportēšanas grozi (palieli grozi, ko izmantoja dažādu lietu, dārzeņu vai priekšmetu uzglabāšanai vai transportēšanai).

-   Kartupeļu grozi – (bieži vien ar rokturi, kas pārsiets ar klūgu, virvi vai sapītām tekstila drānām. Lietots kartupeļu talkās). 

-   Sadzīves grozi (vidēja izmēra grozi, kam plašs funkcionalitātes spektrs – rokdarbi, kamoli, sēnes, pīrāgi, pusdienas talciniekiem, utt.).

-   Sīpolu un ķiploku grozi (nelieli groziņi sīpolu un ķiploku uzglabāšanai ziemā).

-  Ogu toverīši (nelieli, ērti grozi ar rokturi, kam caurumi tik blīvi, lai ogas nekrīt ārā).

-  Sieti (parasti gatavoja gana lielus, ar attiecīgiem caurumiem, kas palīdzētu pelavu atsijāšanai).

Izmantotie avoti:

Teicējas un skalu grozu pinējas Helēnas Mundas stāstījums

---

Ieskats linu dvieļu vēsturē

Lini tiek uzskatīti par visvairāk izmantoto vietējo izejmateriālu audumu ražošanai Latvijā. Latgalē vēl 20.gs. sākumā vienas ģimenes patēriņam izsēja 10 mārciņas linsēklu. Visa gadsimta garumā apmēram trešā daļa tīrumu bija aizņemta ar linu sējumiem.  Pēc linu apstrādes linu vērpšanu veica gan zemnieku ģimenes sievietes, gan deva labām vērpējām – amatniecēm, gan, sākot ar 20.gs. 30. gadiem, sastrādāja fabrikā. Dvieļu un palagu aušanai parasti izmantoja smalko pakulu dzijas. Pirms linu diegu lietošanas aušanā, tos īpaši sagatavoja. Aužamo materiālu mazgāja, balināja, krāsoja, smitēja (apstrāde ar linsēklu novārījumu) un vajadzības gadījumā arī uzglabāja satītu šķeterēs. Smitētie un noaustie audekli nereti bija ar spīdumu, kas atgādināja ledu. Tas netieši aprakstīts arī tautasdziesmās.

Moza muna ļaùdaveņa
Kai tei syla vòvereite;
Ka jei aude audakļeņu
Kai tùs lada gabaļeņus.

                                          /LFK, LD Nr. 7336-2, Ludzas apriņķis,  Malnava (Kārsavā)/  

Pēc noaušanas audums tika mazgāts, klapēts un balināts, lai padarītu to mīkstāku. Ja aužamais materiāls tika gatavots no rūpnieciski gatavotiem linu diegiem, tad to papildus nebalināja. To tūlīt pēc noaušanas varēja apstrādāt, izšūt vai aptamborēt.

Dvieļi – ručņiki, abrusi, rocenīki

Eiropā dvieļus kā īpašu tekstilizstrādājumu sadzīvē vispirms lietojušas priviliģētās ļaužu kārtas, zemnieku vidū tie ienāca, domājams, tikai sākot ar 17.gs. Latviešu apdzīvotajās teritorijās Latvijas lielākajā daļā izplatītākais nosaukums dvielis, domājams ar muižas ļaužu starpniecību pārņemts no vidus un lejas vācu “dwelle”, savukārt Dienvidlatgalē abruss no poļu “abrys”. Latgalē 19.gs. dzimuši cilvēki dvieli mēdza saukt par ručņikiem, savukārt pēc Pirmā pasaules kara aktualizējās vārds dvielis, ko Ziemeļlatgalē lietoja arī senāk. Krāslavā un Asūnē tika minēti rocenīki. Tomēr katrā novadā un pat sētā vārds un tā skanējums varēja atšķirties.

Dvieļu veidi

Sākot ar 19.gs. otro pusi Latvijā varēja sastapt 5 veidu dvieļu iedalījumu – sejas jeb mutes dvielis, roku dvielis, trauku slaukāmais dvielis, goda dvielis un kapu dvielis. Katram dvieļu veidam bija atšķirība, kas visbiežāk bija rotājumi, velku un audu pinumi, kā arī izejmateriāli. Savukārt 20 gs. sākumā Latgalē dvieļus dalīja tikai divos veidos – goda un ikdienas dvieļi.

 

Akmens alus tradīcija

Foto: Ilze Pauliņa

Vēstures konteksts un situācija šobrīd

Alus ir neatņemama latviešu tautas virtuves un it īpaši svētku mielasta sastāvdaļa. Tas bieži minēts latviešu tautasdziesmās, pasakās, sakāmvārdos un mīklās, reizēm kopā ar to pamatsastāvdaļām (mieži, apiņi). Ziņas par alu, alum izmantotu miežu iesalu un apiņiem Baltijā rodamas jau 13.-14. gs. vēstures dokumentos, piemēram, aizliegums ārpus klostera robežām vākt apiņus (1226.g.), zemnieku maksājumos paredzēts pa sieciņam iesala no katra arkla (1242.g.), kādam zemniekam atņemtas divas mucas alus (1300.g.), kā arī pēc vietējo tautu pakļaušanas tas iekļauts nodevu sastāvā.

Alus Baltijas tautu kontekstā, kā īpašs svētku reizēs lietots dzēriens, pirmo reizi rakstītajos avotos pieminēts Upsalas arhibīskapa Olava Magnusa (1490-1557) sacerējumā „Ziemeļu tautas vēsture” (1555. gads). Vēlāki rakstītie avoti, īpaši 18. un 19. gadsimtā daudz sīkāk apraksta zemnieku alu un tā darīšanas paražas. Īpaši atzīmējams ir 1733. gadā Vācijā J.H.Cedlera (Zedler) Lielajā leksikonā (Grosses vollständingiges universal Lexicon) iekļautais detalizētais apraksts par alus brūvēšanu ar akmeņiem Kurzemē, kas liecina, ka jau tajā laikā šī arhaiskā tradīcija bija izpelnījusies īpašu ievērību Eiropas kontekstā.

Zemnieku tiesības brūvēt alu mājās un piedalīties muižu alus gatavošanā sekmējis to, ka līdz pat 19.gs. mājas alus darīšanā saglabājās senas iezīmes. Šo tendenci mainīja un vēlāk ietekmēja lielo alus darītavu dibināšana 19.gs. pilsētās, kā arī degvīna patēriņš, kas jau no 17.gs. lēnām ienāca zemnieku dzīvē. Tomēr, neskatoties uz tendenču maiņu, mājās gatavotam alum vienmēr bijusi liela vērtība, kas raksturoja saimniecību un galdā tika likts īpašos ģimenes godos, gadskārtās vai talkās.

Mūsdienās alus vārīšana ir gandrīz kā modes lieta. Labs alus cienītājs vienmēr augstāk novērtēs mazo alus ražotāju vai mājražotāju brūvējumu. Tomēr latviešiem raksturīgajai alus brūvēšanas tradīcijai vairumā gadījumu ir bijis pārrāvums un jaunie mājražotāji visbiežāk izmanto ārzemēs aizgūtas alus ražošanas tehnoloģijas.

Akmens alus unikalitāte ir tā pagatavošanas tehnoloģijā. Alus vārīšana koka traukos ar nokaitētiem akmeņiem ir arhaisks paņēmiens, kas ilgstoši izmantots līdz brīdim, kamēr bija pieejami metāla trauki, vai arī saimniecība tos varēja finansiāli atļauties. Domājams, ka akmens alus darīšanas tradīcija varētu būt pat gadu tūkstoti sena.

Alus gatavošanai nepieciešams liels daudzums ūdens, tāpēc to visbiežāk sildīja pirts toveros. Kad ūdeni pievieno zlauktā (koka trauks ar tapu, kurā notiek alus gatavošana), tam jābūt karstam. Ūdens temperatūras uzturēšanai un celšanai zlauktā tik mesti ugunskurā vairākas stundas karsēti, nokaitēti akmeņi, kas pārkaisīti ar rudzu miltiem (piešķir krāsu un uztur degšanas temperatūru akmenim). Pēc misas notecināšanas zlauktā no jauna tiek liets karsts ūdens un mesti akmeņi. Tad alus tiek dzesēts, raudzēts un pildīts mucās.

Šodien šo unikālo akmens alus gatavošanas tradīciju praktizē vien retais. Tas ir smags un ilgs process, kas neatmaksājas ne finansiālā, nedz laika ziņā tomēr alus tradīciju pazinējs noteikti novērtēs gan garšas autentiskumu, gan gatavošanas meistarību. Tradīcija ir uz izzušanas robežas. Entuziasti, kas iemācījušies vai pārmantojušo šo alus gatavošanas paņēmienu ir ļoti maz. Esošie meistari ir pusmūža vai pensijas vecumā. Jauniešu interese ir neliela, iespējams, trūkst informācijas vai iedvesmojošu materiālu praktizēt šo tradīciju...

Informāciju apkopoja:
Evija Maļkeviča-Grundele
Biedrība “Teira Latgolys muoksla”

Informācijas avoti:

-        Dumpe, L., “Alus tradīcijas Latvijā”, LU Latvijas Vēstures institūts, Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2001.

-        Garshol, L. M., “Historical Brewing Techniques: The Lost Art of Farmhouse Brewing”, Brewers Association, Brewers publications, United States of America, 2020.

-        Grønnesby, G., HOT ROCKS! BEER BREWING ON VIKING AND MEDIEVAL AGE FARMS IN TRØNDELAG, NTNU University Museum, Norway, 2016.

-        Vītola, I., Pucena, S., Pucens, U., “Tradīciju burtnīcu "Alus gatavošana", Starpnozaru mākslas grupa SERDE, 2009.

Teicēji:

-        Antons Kopusteņš, alus darītājs vairākās paaudzēs, no Pušas, Rēzeknes novads,

-        Jānis Maļkevičs, alus darītājs trešajā paaudzē, no Andrupenes pagasta Olovcu sādžas.

Ieskats muzeja mājas ēkas un Podnieku dzimtas vēsture

Atzīmējot muzeja “Andrupenes  lauku sēta” 20. gadadienu, aicinām iepazīt ceļu, kā autentiskās muzeja ēkas nonākušas no Libiņu sādžas līdz Andrupenes pakalnam, kļūstot par plaši atpazīstamu un iecienītu muzeju vietējā un plašākā mērogā.

Fotogrāfijas: pa labi - muzeja dzīvojamā māja Libiņu sādžā pirms pārvešanas, pa kreisi - bijušais mājas saimnieks Ignats Podnieks (foto: muzeja "Andrupenes lauku sēta" kolekcija)

Ieskats muzeja mājas ēkas un Podnieku dzimtas vēsture

Podnieku ģimene ieguva zemi Libiņu sādžā 1927.gadā, kad tika īstenota jaunizveidotās Latvijas   valsts agrārā reforma ( 1920.-1937.) Latvijas agrārās reformas būtība bija muižu zemju, ēku, inventāra un lopu atsavināšana un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā (VZF) sadale bezzemniekiem un sīkzemniekiem.

Tajā laikā Podnieku ģimenē bija 6 bērni un māte, tēvs bija miris. Ģimene sāka zemes iekopšanu, līdumu līšanu un ēku celšanu. Pirmā tika uzcelta dziļā kūts ar augstiem akmens pamatiem, lai varētu izmitināt lopus- galveno iztikas avotu. Bērni auga, strādāja un arī mācījās, jo šajā laika Andrupenes pagasta bija 6 skolas. Ģimenei tuvākā bija Mūrnieku ( Myurinīku) sākumskola. Kad bērni izauga , visi devās savā lielajā dzīvē, bet dzimtas mājā palika māte, dēls Ignats (1914.-2000.)un meita Salomeja(1912.-1995).

Podnieku dzimta sāka saimniekot savā zemē Latvijas pirmsākumos, izdzīvoja padomju varas laikus, un sagaidīja Latvijas atjaunošanu 1991.gadā. Ģimene vienmēr bija strādīga un viesmīlīga. Lielajā mājā uz divi gali esot notikušas večerinkas, kāzas, kristības. Grūtajos 20.gadsimta 50.-60.gados Podnieku mājā dzīvoja arī krustmeita. Zīmīgi, ka Ignats bija draugos ar slaveno podnieku Adamu Kāpostiņu no Pušas.

Liktenis tā iegrozījās, ka Ignats palika viens lielā mājā, tālu no pagasta centra, taču nezaudēja darba tikumu un optimismu. Viņš bija labākais alus darītājs pagastā, mācēja izgatavot mucas, grābekļus un citus darbarīkus. Jau sirmā vecumā viņš ierādīja alus darīšanas amatu zinātkāriem pagasta jauniešiem – Igoram Krilovam, kaimiņam Viktoram Kiselevskim un Andrim Beitānam.

Kad spēka dzīvot vienam Ignatam vairs nepietika, viņš pārvācās pie dēla uz Maltu. 1999.gadā pagasta padome nopirka no viņa māju un klēti, kuras tika pārvestas uz Andrupeni un kļuva par pamatu muzeja ēku kompleksam. Pie muzeja mājas un klēts ir oriģinālie šķelto akmeņu sliekšņi, kuri arī atvesti no Libiņiem. Dzimtas māju vietā palika dziļā akmens, kleķa kūts.

Fotogrāfijas: Muzeja "Andrupenes lauku sēta" celšana, 2000.g. (foto: muzeja "Andrupenes lauku sēta" kolekcija)

Muzejs tika celts no 1999.gada 29.jūnija līdz 2000.gada 23.jūnijam, kad tika atvērts apmeklētājiem. Diemžēl Ignats nesagaidīja savas mājas otro dzimšanas dienu, jo devās viņsaulē 2000.gada 28.februārī.

Viņa piemiņa muzejā “Andrupenes lauku sēta” tiek turēta augstā godā. Ar laiku pat izveidojušies teicieni, ka pats Ignats dod svētību kāda projekta vai ieceres īstenošanai, ja tas veiksmīgi tiek paveikts muzeja teritorijā. Daži atkal teic, ka Ignats reizēm apciemo savas jaunās mājas – muzeju –, jo nereti dzirdami dīvaini trokšņi dzīvojamajā mājā tā, it kā kāds uzmanīgi kāptu pa kāpnēm.  

Maizes cepšana un ar to saistītie piederumi

Fotogrāfija: Maize uz kļavu lapām pirms likšanas krāsnī (foto: Evija Maļkeviča-Grundele)

Senāk rupjmaizi ēda ikdienā, deva līdz, strādājot ārpus mājām, dodoties tālā ceļā. Rupjmaizi cepa no rudzu miltiem. Latvijas teritorijā rudzi uzskatāmi par otru senāko labības kultūru ari miežiem. Ziemeļeiropā pirmās liecības par rudziem ir no mūsu ēras 1.g.t., bet ar 8.-9. gs. miju ziemas rudzi kļuva par vadošo kultūru. [1]

Rudzu maize Latvijas teritorijā izplatījās 11. gs. sākumā. Pirms tam zemnieki kā galveno graudaugu produktu lietoja miežu plāceņus. Tomēr rudzu raudzētā maize bija mīkstāka, ilgāk uzglabājama un barojošāka. Maizi ēda visās ēdienreizēs, izņemot tās, kad galdā bija biezputra. Kā kultūraugu Latvijā rudzus plašāk sāka audzēt 18.-19. gs., un pamazām rudzi kļuva par vienu no svarīgākajiem graudaugiem. Rudzi ir ziemāji – tos sēj rudenī, uzdīguši tie pārziemo miera periodu, un līdz ar pavasara silto laiku atsāk augt. Tīru rudzu maizi Latvijas teritorijā sāka ēst 19. gadsimtā, līdz tam, īpaši neražas un kara laikā, miltiem piejauca pelavas, sūnas, koku mizas, zāģu skaidas. Maize bieži minēta latviešu dainās.[2]

Pirmsākumos maize tika cepta mājās. 14. – 15. gs. parādījās pirmās maizes ceptuves pilsētās, ceptuvēs strādāja tikai vīrieši. Viss mainījās pēc padomju varas ienākšanas Latvijas teritorijā, kad maizi sāka ražot rūpnīcās, kvalitātei bija maza nozīme, uzsvars tika likts uz iedzīvotāju pabarošanu.

Līdz 19. gs. rudzu maize bija latviešu zemnieku uztura pamats. Tomēr biežajos neražas gados aizvien lielāka loma uzturā bija kartupeļiem, kuru ražība un uzturvērtība bija tik augsta, ka tos sāka dēvēt par otro maizi. Arī maizes veidi kļuva dažādāki. Izplatījās rudzu saldskābā maize. To cepa svētku reizēs, iejaucot bīdelētos rudzu miltus karstā ūdenī un raudzējot ilgāk mīklu. Tā ir tā dēvētā plaucētā vai salinātā rudzu maize. 19. gs. beigās latviešu zemnieku uzturā ienāca kviešu milti, un izplatījās kviešu miltu svētku cepumi – plāceņi, kliņģeri, plātsmaizes un citi.[3] 20.gs. 80tajos gados tika atjaunotas tradicionālās maizes cepšanas tradīcijas. Sāka cept kolhoza maizi.[4] Mūsdienās arvien vairāk parādās mājražotāji, kas atjauno un tur godā mūsu senču tradīciju, piedāvājot dažādus rupjmaizes veidus.

Rudzu maizes mīkla

Rudzu mīklas galvenās sastāvdaļas – rudzu milti, rudzu iesals, ķimenes, cukurs, ūdens. Lai maize būtu poraina, nepieciešams ieraugs. Ieraugu var gatavot ļoti daudzos veidos. Ar vienu no tiem dalījusies Helēna Munda (Pušas pagasta lauku sētas "Mežmala", netālu no Andrupenes):

“Myudys molys kuorteigi īzīž ar seipūlu. Īber apmāram 0,5 kg myltu, izej sylta iudina. Gaida nakti, nu  reita dalīk myltu. Taisa maizis putru. Pec sutkom (24h) var jaukt maizi.”

Kad ieraugs gatavs, to pievieno rudzu miltu plaucējumam – gandrīz verdošs ūdens sajaukts ar tik lielu miltu daudzumu, cik plāno cept maizi. Pēc diennakts mīklu izmīca ar rokām, pievienojot papildus miltus. Pirms maizes mīcīšanas sievas parasti pārmeta krustu, reizēm noskaitīja lūgšanu.  Apsedz ar linu drānu vai dvielīti un nogaida vēl kādu stundu līdz var veidot kukuļus. Pa to laiku kārtīgi izkurina un sagatavo maizes krāsni.

Krāsns sagatavošana

Maizes krāsni pēc kurināšanas attīra no oglēm, iztīra ar speciāli maizes krāsnij veidotu skujkoku slotu pažogu, ko gatavoja no priedes vai kadiķa zariem. Ja krāsns bija par karstu, tad temperatūras mazināšanai un arī regulēšanai krāsnī uz brīdi ielika aukstā ūdenī izmērcētu salmu kušķi. Krāsns maizes cepšanai ir gatava tad, kad, iemetot sauju ar rudzu miltiem, tie sprakšķ, nevis aizdegās.

Kukuļu veidošana
Kukuļus veidoja uz kļavu lapām, papildus izmantojot arī klijas. Uz maizes lāpstas salika kļavu, ozola, retāk lēpju lapas. Ziemā lietoja klijas. Pirms kukuļu veidošanas samitrina rokas ūdenī (to pašu ūdeni parasti izmantoja maizes mitrināšanai pēc izcepšanas, kā arī vaigu iesmērēšanai, jo ticēja, ka šis ūdens padara jaunāku). Maizes mīklas masu novieto uz maizes lāpstas ar kļavu lapām, ar mitrām rokām veido kukuļa formu, nolīdzinot un braucījot rokas no augšas un gar kukuļa sāniem.

Zīmes uz maizes kukulīša
Pirms cepšanas ar pirkstiem vai delnas malu uz katra krāsnī liekamā maizes kukuļa iespieda zīmi. Visbiežāk tas bija krusts, slīpais krusts vai svītras. Etnogrāfe Indra Čekstere pētījusi maizes cepšanas tradīcijas dažādos Latvijas novados un izveidojusi maizes zīmju karti. Kurzemei raksturīgs krustu krusts – Māras zīme, Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, saucot to arī par ugunszīmi. Zemgalē iecienīts vienkāršais slīpais krusts, Latgalē – krusts. Pie zīmju vilkšanas cepēja skaitīja dažādus vārdus, lūdza svētību. Uzskatīja, ka pirmais kukulītis jāsviež krāsnij pa labi, lai labi izdodas.

Pārpalikumi
Ja abrā palika pārpalikumi, kas bija par mazu, lai izveidotu vēl vienu kukuli, tos izmantoja maizes pīrāgu gatavošanai. Latgalē gatavoja ar biezpienu, speķi un sīpoliem (latg. kakorka) vai rīvētiem burkāniem. Cepa kā pīrāgu, vai uzlika vēl vienu plānu mīklas kārtu, lai ieceptu produktus iekšā. Kad maize un pīrāgi sasviesti ceplī, tad maizes lāpsta jeb lize jānoliek krāsns malā ar plato galu uz augšu.

Ar maizi saistītie trauki un darbarīki (kā sauca Latgalē)
Tradicionāli maizes gatavošanā izmanto koka traukus un piederumus, kuri šobrīd mājsaimniecībās ir daudz grūtāk pieejami. Aizvien retāk ir iespējams izcept maizi maizes krāsnī, toties pilsētnieku mājās biežāk sastopama elektriskā cepeškrāsns. Tas ietekmē gan maizes smaržu, gan garšu. Arī maizes apakšējā garoza vairs nav klāta ar izkaltušām kļavu lapām, kuras mēdza paklāt zem maizes krāsnī ceptas maizes, lai tā labāk slīdētu. Vēl nozīmīgākas pārmaiņas šai procesā ienes automātiskais maizes cepšanas kombains, kas aizstāj arī mīklas mīcīšanu ar rokām.[5]

Ar maizi saistīto darbarīku nosaukumi Andrupenes pagastā un tā apkārtnē:

-       Myuda, nacauka, kvāšņa (abra, maizes mīcāmais trauks),

-       Baļteite (maza koka baļļa maizes mīcīšanai),

-       Maizis luopsta (lize, maizes metamā lāpsta),

-       Pažogs vai pažoga (cepļa slota),

-       Kacrāgs (kruģis ogļu bīdīšanai),

-       Bļūda (bļoda, kur parasti bija ūdens kukuļu apmitrināšanai).

Maizes izcepšana
Lielie rudzu maizes kukuļi parasti cepās ap 2 h. Cepšanas laikā tos reizēm apgriež, atkarībā no krāsns specifikas un karstuma sadales. Maizes gatavību nosaka, paklauvējot pa maizes garozu. Ja ir dobja skaņa, tad kukulis gatavs. Pēc izcepšanas kukuļus novieto uz galda, apziež ar ūdeni un uzsedz linu dvieli, reizēm vēl papildus segu. Teic, ka maizīte atpūšas. Tādā veidā maizes garoza nav tik cieta un atdzišanas process notiek vienmērīgi.

Kad cepa maizi, meitas parasti to izmantoja cimdu tvaicēšanai – tikko no krāsns izvilktu maizi liek uz svaigi noadītiem cimdiem, kam pārklāts plāns dvielītis. Maizes atdzišanas procesā cimdi tiek notvaicēti. Vīrieši līdzīgi rīkojās ar linu biksēm.

Tradīcijas un ticējumi (Latgale)
Vasarā rudzu lauks divas nedēļas zied, divas briest, divas kalst  – un tad rudzi ir gatavi pļaujai. Ja pļaujot gadījās atrast jumi – dubultvārpu, tad, pēc ticējuma, pļāvēju gaidīja bagātība, laime mīlestībā, auglība. Beidzot pļauju, parasti nopina vārpu vainagu un nesa to mājās saimniecei.

18235. Kurai meitai pēc apmeicīšonas maize aug dreiži, tei dreiži īs pi veira, bet kurai nā, tei naīs ilgi. /T. Beča, Preiļi./

18285. Kad par maizes luopstu kuop, mīzņ gultā, vai pleisuoj maize. /C. Apšenieks, Bērzpils./

18299. Jo maizi capūt puorkuopsi par maizes luopstu, byusi ar kupri. /V. Pilipjonoks, Asūne./

18304. Kod maizi cap, un ar luopstu līk kukuli ceplī un kas grib puorīt, bet navar un lein zam luopstys, itei pīzīmēj, ka tys par godu laika paliks ar kupru. /V. Podis, Rēzekne./

18387. Ka cepsi maizi un maizja nu cepļa izīt uorā, itei pīzīmēj dzierdēt kaidu nebejs nalobu runu, vai nugaisynuot sovu draugu. /V. Podis, Rēzekne./

18451. Kod maizi nūcaptu izjimsi nu cepļa uorā un kukuls nūkriss uz zemis un puorlauz, itei pīzīmēj, ka tuos ustobys saimja rozīs kur kurījis. /V. Podis, Rēzekne./

18471. Kad maize cepūt puortryukst (kukuļs puorpleist), tryks muojā ādāja. /T. Beča, Preiļi./

18472. Jo maizes kukuļs ir satraukuojis un viersa uz zemi, tad kaida nu āduojīm tryuks. /B. Spūlis, Vārkava./

18570. Maizes kukuli navar suokt vokorā tamdēļ, lai tys byutu gausuoks./B. Spūlis, Vārkava./

18571. Vokorā navajag suokt maizes kukuļa, lai nabāg goni. /J. Vaivods, Vārkava./

18695. Ka cylvāks sāstas pi golda ēst, jam maize rūkā un nu rūku jam maize izkreit, itys pīzīmēj, ka jis nanūpelnēja sev tuo gabala maizis. /V. Podis, Rēzekne./

18726. Kad izcaptu maizi valk nu cepļa un goduos divi kukuļi sacapuši (salypuši) kūpā, tad izplēst un ēst maizi nu vīna un ūtra kukuļa, nu tuom vītuom, kur tī beja sacapuši, tad meitu meilūs puiši. /T. Beča, Preiļi./

18727. Kotru reizi, kad maizi cap, paēst pyrmajai, (cikom vēl nikas nav ēdis), tod meita dreiži īs pi veira. /T. Beča, Preiļi./

Dažas tematiskas tautasdziesmas:

Dìveņš gòja rudzu sàtu Ar sudobra sàtiveiti; Svàta Mòra bèrzét gòja Ar tòm zalta ciseņóm ?; Dìva dáls ròdèjós Zalta kòrklu kriùmeņâ. (LFK, Nr. 27955-1, Daugavpils apr. Asūne)

Sváta Mòra maizi cepe Uz deveņu lìpa lopu. Dúd, Mòreņ, tòs maizeitis, Lai naveìta maņ sirsneņa, Lai naveìta maņ sirsneņa Par deveņis vasareņis. (LFK, Nr. 9271-0, Ludzas apr.)

Informācijas sagatavošanā izmantotie avoti:

·   Teicējas Helēnas Mundas (Pušas pagasta lauku sētas "Mežmala", netālu no Andrupenes) stāstījums,

·   Teicējas M.Stepiņas atmiņas par maizes cepšanu (dz.1933.gadā Grišānos), pierakstīts 2016.gada maijā Mariampolē (Andrupenes pag.),

·    Rudzu vēsture un tradīcijas Latvijā, https://www.celotajs.lv/lv/c/brand/ryeroad/history

·   Rudzu maize, https://kulturaskanons.lv/archive/rudzu-maize/

·   Rudzu maize, https://enciklopedija.lv/skirklis/116961-rudzu-maize

·  Maizes vēsture Latvijā un pasaulē, https://www.laci.lv/lv/par-maizi/maizes-vesture-latvija-un-pasaule/

·  Latviešu folklora, Mākslīgā intelekta laboratorija, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts, http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/

· Latviešu folkloras krātuve , Krišjāņa Barona Dainu skapis, avots: https://dainuskapis.lv/meklet/lini,

Lineni, muni lineņi, zalta pūga galeņā...

Fotogrāfija: muzeja "Andrupenes lauku sēta" ekspozīcija, foto: Ilze Pauliņa

IESKATS LINU APSTRĀDES PROCESĀ

Latvijas teritorijā linus audzēja jau ap 2.- 4. gs., taču senajās civilizācijās  (Ēģiptē, Asīrijā) tie pazīstami jau vismaz 4000 gadus. Lini bija viena no svarīgākajām tehniskajām kultūrām, kas kalpoja ne vien tekstila un virvju ieguvei, bet arī eļļas gatavošanai. No šķiedras liniem var pagatavot kā smalkas mežģīnes, tā arī izturīgus un funkcionālus audumus saimniecībai.

Sējas linus, atkarībā no to izmantošanas veida, iedala divos apakštipos — eļļas un šķiedras lini. Šķiedras lini ir mērena un mitra klimata augs. Tos sēj siltā laikā. Mēdz teikt, kad kadiķis putekšņos, tad jāsēj lini. Lini zied jūnijā, jūlijā. Skaidrās, siltās dienās tie uzplaukst ap plkst. 6 no rīta un ap plkst. 10 jau vainaglapas nobirst. Vēsā un mitrā laikā ziedēšana ieilgst līdz pusdienlaikam.

Augusta otrajā pusē un septembrī, kad linu lauki kļūst zaļgani dzelteni, stiebriem nokrīt apakšējās lapas un pogaļas kļūst dzelteni brūnas, var uzsākt linu novākšanu. Sēklas pogaļā nogatavojas augustā, septembrī. Linu apstrādes process ir ļoti laikietilpīgs. Agrāk tajā bija iesaistīti gandrīz visi ģimenes locekļi.

LINU PLŪKŠANA

Darbus sāka sausā laikā pēc brokastīm, kad rasa izžuvusi. Katra plūcēja aizņēma savu baru – 7 soļus platu joslu. Noplūktos linus skaitīja pa saujām (latg. saive). Kūlīšus (latg. kiuļs) pārsēja ar linu šķipsniņu un meta tur pat zemē vai lika statiņos (latg. stots). Ja linus atstāja uz lauka vairākas dienas, tad kūlīšus krāva gubās (latg. kopona). Viena strādniece dienā varēja noplūkt ap 500 – 600 saujām linu.

ATMIŅAS PAR LINU PLŪKŠANU
No M.Stepiņas atmiņām (dz.1933.gadā Grišānos), pierakstīts 2016.gada maijā Andrupenes pagasta Mariampolē:

“Lynus var pliest ar sakni. Bet mes lynus pļovem ar sierpi. Pajem saivi, jam storp pierstim, lai leluoka saive, tur i plieš ar sierpi. Vīnā kiulī saīt ap 5 saivis. Kiuļus lyka stotūs. Vīnā stotā ir 10 kiuļi. Stotu līk stuovus, kai molku ugunskurā, salīk 9 kiuļus ir dasmitū līk capurī i aizlauž. Kod vysu lyka vešonai, lynus lykom koponuos.”

1 kiulis – 5 saivis
1 stots –  10 kiuļi
1 kopona –10 stoti

ATPOGAĻOŠANA
Noplūktos linus sanesa vai saveda vienkopus un tiem nocirta jeb nosukāja (nobraucīja, atsita) pogaļas. Pogaļu sukas bija cieti koka dēlītim cauri izdzīti 7 – 15 naži. Koka dēlītis piestiprinātas pie trijkāja vai zemē ierakta staba, sānos reizēm bija piestiprināta izkapts ar asmeni uz augšu. Latgales austrumu daļā nereti bija sastopams arī cits atpogaļošanas veids – lini tika iestiprināti staklē un nosukāti ar suku. Uz izkapts apcirta tikai pašu kūļa tievgali. Linu sauju caur nažiem vilka tikai no augšas uz leju, lai nebojātu tievgaļa šķiedru.

POGAĻU ZĀRDOŠANA

Nosukātās pogaļas lika kaltēties zārdos. Visbiežāk tie bija zedeņu zārdi, kas gatavoti no zarainām kārtīm, ko rindā soļa attālumā sasprauda zemē. Lai izkaltušās pogaļas nebirtu uz zemes, zem zārda visā tā garumā lika vairākas kārtis vai plēstus kokus, ko pārklāja ar garkūļu salmiem. Zārdus vienmērīgi piekrāva visā garumā un augstumā. Ja pogaļas bija ļoti smalkas un bez stiebriem, tad pēc katras pogaļu kārtas lika kārtu sakapātu salmu. Linsēklas kaltēja 3 – 5 nedēļas, tad kūla ar spriguļiem vai kuļmašīnu.

MĒRCĒŠANA

Pēc pogaļu nociršanas linus veda mērcēt, visbiežāk uz linu mārku. To parasti ierīkoja pļavu un ganību malās vai vietās, kur sakrājās lietusūdens. Ūdens mīkstināšanai vairākas nedēļas pirms linu mērcēšanas mārkā iegāza kādu vezumu kadiķu, zirgu mēslu vai pelnu. Linus mērcēja aptuveni 2 nedēļas, lai rūgšanas procesā mīkstinātu auga koksnes apvalku. Pēc mērcēšanas linus balināja jeb tillināja (atsēja kūļus un stiebrus izklāja plānā kārtā uz zemes), pakļaujot saules un vēja iedarbībai, tad veda uz riju kaltēt uz ārdiem pēc iespējas bez dūmainas malkas, jo uzskatīja, ka dūmi liniem kaitīgi un ietekmē to kvalitāti.

MĪSTĪŠANA (latg. PAISEIŠONA)

Pēc kaltēšanas linus mīstīja (latg. paiseja) – salauzīja un no šķiedras atdalīja koksnes apvalku, ko mēdza dēvēt arī par kauliem. Ņēma linu sauju un lika zem mīstīklas celātavas jeb vāka, vairākas reizes viegli uzsita, velkot linu sauju no viena gala uz otru. Atkārtoja vairākas reizes, līdz linu sauja saļima un no tās sāka atdalīties spaļi (salauzītā auga koksne). Vēlāk vienkāršās mīstīklas, ko varēja pagatavot jebkurā saimniecībā, nomainīja linu mīstāmās mašīnas, kuru darbināšanai vajadzēja vismaz divus cilvēkus vai zirgu. Pēc mīstīšanas linus dažas dienas turēja kaudzē, atlaidināja un tad kulstīja.

KULSTĪŠANA

Kulstīt linus nozīmē atdalīt palikušos spaļus no šķiedras. Tas bija smags un putekļains darbs, ko parasti darīja vīrieši. Līdz 20.gs.sākumam to darīja ar 2 darbarīkiem – brauktuvi (kulstāmo nazi) un kulstīklu (kulstāmo galdiņu). Kulstāmais nazis parasti bija plāns, cieta koka (oša, ozola, egles) dēlītis ar rokturi. Savukārt kulstīklu parasti iztēsa no viena koka, atstājot zarus vai saknes kā atbalstu, vai arī dēli stāvus iestiprināja koka pamatnē. Kulstot nelielu linu sauju uz kulstīklas, linus ik pa laikam ar kulstāmo nazi izšķirstīja, izkulstot tās vietas, kur vēl palikuši spaļi. Izkulstītās linu saujas pārsēja ar auklu un salika kaudzēs līdz pārdošanai vai sukāšanai. Ar 19.gs. 90. gadiem turīgāko zemnieku saimniecībās sāka lietot kulstāmos ratus.

SUKĀŠANA

Sukāšana bija nozīmīgs darbs pirms vērpšanas, ko veica ar susekli jeb linu sukām. Senākiem susekļiem zobi bijuši no koka, vēlāk, ap 19.gs. – ar kaltām naglām, savukārt ar 20.gs. – no fabrikā gatavotām naglām. Linus parasti sukāja sēžot, turot susekli slīpi un piespiežot to pie zemes, dažkārt arī stāvus, piesienot susekli pie sola, krēsla vai uz galda. Ņēma vairākas linu saujas, aptina ap roku, tad sita pret susekli un vilka vienā virzienā, mainot galus, lai izsukātu no abām pusēm, kā arī vidus daļu. Sukātos linus dalīja 3 kategorijās, kur katru no tām izmantoja saviem mērķiem – rupjākos (galenes) maisu audekliem un virvēm, smalkākās pakulas – linu audumam, un linu šķiedru – smalkiem audekliem. Nereti lietoja 2 veidu sukas – ar retajiem zobiem un smalkiem zobiem, līdzīgi kā vilnas kāršanai.

VĒRPŠANA

Vērpšanai ņēma labi izsukātu, satītu linu šķiedru, smalkās pakulas vai galenes. Pēc vajadzības tos vēlreiz pārsukāja mazākos susekļos un veidoja grīstes. Linu šķiedras sauju reizēm sasēja vienā galā, tad uzsēdināja uz kupolveidīgas formas, izretināja pa apli, lai šķiedra ar šķiedru pēc iespējas krustotos pa diagonāli, tad atkal saņēma, lai vērpjot smalkos diegus linu šķiedra labāk turētos kopā. Linu diegu vērpšanai izmantoja vērpjamo ratiņu, senāk – arī vārpstiņu.

GATAVOŠANĀS AUŠANAI

No linu šķiedras iegūtais diegs ir gluds, izturīgs, ar spīdumu, taču grūtāk balināms un krāsojams, nekā vilna vai kokvilna. Balinātus linu diegus velkos nelietoja. Lai iegūtu dažāda biezuma un izturības linu diegus, tos šķeterēja. Pirms linu diegu lietošanas aušanā, tos īpaši sagatavoja. Senāk linu pakulu tīšanai, kā arī velku vilkšanai lietoja vīvuļu (neliels koka stienītis ar caurumu un svilpei līdzīgiem iegriezumiem), kas nodrošināja vienmērīgu pavediena nostiepumu. Aužamo materiālu mazgāja, balināja, krāsoja, smitēja (apstrāde ar linsēklu novārījumu) un vajadzības gadījumā arī uzglabāja satītu šķeterēs. Šķeteru tīšanai izmantoja divu veidu tītavas – uztinamās un notinamās.

AUŠANA

Aušana ir garš un sarežģīts process, kura rezultātā sapin divas pavedienu sistēmas, veidojot linu audeklu. Agrāk stelles (latg. stōvi) bijuši gandrīz katrā mājā. Stellēs nospriego velku pavedienus, lai starp tiem varētu aust audu pavedienus. Velku pavedieni ir diegi, kas tiek vertikāli uztīti uz stellēm un uztur aušanas spriegojumu. Savukārt audi ir horizontālie pavedieni, kas tiek austi pa augšu un pa apakšu velku pavedieniem. Audu pavedieni veido rakstu noaustajā darbā.

AUDEKLU BALINĀŠANA

Neapstrādāts linu audums ir pelēcīgs un raupjš. Lai to padarītu baltāku, pastāv vairākas metodes. Pirmkārt, to labi izmazgā un izsit, lai tas kļūtu mīkstāks un vijīgāks. Balināšanai un mīkstināšanai visbiežāk lietoja pelnu ūdeni jeb sārma šķīdumu (lapu koku pelnus aplej ar ūdeni, nostādina, nolej un pavāra, kamēr atdalās nogulsnes un šķidrums top dzidrs, atkal nostādina un nokāš). Audumus atšķaidītā pelnu ūdenī atstāja nostāvēties arī ilgāku laiku. Vēl viena balināšanas metode bija audeklu balināšana saulē, īpaši uz baltas sniega kārtas februārī un martā, kad saules gaisma ir viskodīgākā.

Dažas latgaliešu tautasdziesmas par liniem

Atsasádu bez dárbeņa, Nava lynu oròjeņa; Niùļen mòte kòjis ava Munam lynu oròjam. (LD Nr. 9363-1, Daugavpils apr. Naujene)	Es apsèju lynu lauku Ar kausteitu kumeļeņu; Atvedeišu šùrudiņ Ar kùrpém spràdòjeņu. (LD Nr. 28375-9, Daugavpils apr. Līvāni)
Vysa zíd lynu dryva Zylgoním zídeņím; Vysi muni bròļeļeņi Dzaltoním mateņim. (LD Nr. 28400-0, Daugavpils apr. Līksna)	Ļaùdaveņa lynu prosa Pirmejâ gabeņâ. Ej tu núst, prùt tu kaùnu, Kù dareji bòļeņûs, Kù dareji bòļeņûs, Ka pyùreņa nadareji. (LD Nr. 7704-0, Rēzeknes apr. Sakstagals)
Ļaùnu munu ļaudaveņ, Lynu munu namaitòji, Ka namóki smolka sprèst, Namók' bollta balynót. (LD Nr. 6994-1, Rēzeknes apr.)	Ni vínam cik nav labi, Kai tam lynu jumeišam: Pļéš aiz motu, gríž jò golvu, Veļ jù bóž iudinî. (LD Nr. 28354-9, Ludzas apr.)
Gùdam aužu lynu kraklu, Gùdam lynu paladzeņu; Gùdam muns augumeņš, Voj bej ļels, voj bej mozs. (LD Nr. 5325-1, Daugavpils apr.  Līvāni)	Skanét skaņ lynu kraklys, Uz azara veļèjùt; Gauži raud bòļeļenis, Seikstu lynu devèjeņis. (LD Nr. 7532-0, Ludzas apr., Bērzpils)
Lynu, lynu, na pokolu Ší deveņi gabaļeņi; Cauņu, cauņu, na vòveru, Bòļiņ, tova capureite. (LD Nr. 5670-1,  Rēzeknes apr.)	Gon pateìk ponòksnim Smolki bollti lynu krakli. Ka dagòja rudin' laìks, Ap mòrkim lynu zogtu. (LD Nr. 20486-2, Rēzeknes apr.)
Šyùti krakli, navaláti, Jaunu meitu pyùreņâ; Sàti lyni, naacáti Maltanìšu teirumâ. (LD Nr. 4935-2, Rēzeknes apr. Biksēre)	Boltu lynu grùžus veju, Sudobrâ màrcádams; Kod rùceņis nùmozgòju, Tod grùžòju kumèļeņu. (LD Nr. 29618-1, Daugavpils apr. Krāslavas draudze)

Informācijas sagatavošanā izmantotie avoti:

- Kuplais, M., “Linu apstrādes darbarīki”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs,
Rīga, izdevniecība “Avots”, 1985. gads,

- Latviešu folkloras krātuve , Krišjāņa Barona Dainu skapis, avots: https://dainuskapis.lv/meklet/lini,

- “Sējas lini”, Brīvā enciklopēdija “Vikipēdija” avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/S%C4%93jas_lini?fbclid=IwAR35iaKPlha2xUDQQiLO74fL1ZhPEAyQb8P-7iarKrSf9blofZdW5KbWPXE#,

- Šterna, M., “Aušana”, Lielupes izdevniecība, Jūrmala, 2014.gads,

- Waltin, J., “Flax processing”, informatīvs video par linu apstrādes procesu, 2018.gada 1.septembris, avots: https://www.youtube.com/watch?v=2_ToT0dxX-g